Acteku kriminālstāsts

Aliette de BodardServant of the Underworld“. London: Angry Robot, 2010.

Pirkdama grāmatu, biju piemirsusi, ka tā ir pirmā daļa triloģijā „Obsidiāns un asins”. Kad to sapratu, novaidējos vien, jo kāds prieks izlasīt grāmatu, lai saprastu, ka stāsts aprāvies pusē un to pabeigt varēs tikai pēc gadiem? Par laimi, šis nav tas gadījums. Acteku priesterienes noslēpumainās pazušanas lieta tiek atrisināta, un nākamajās grāmatās būs lasāms jau par citiem notikumiem.
„Pazemes kalps” ir pirmais autores – angliski rakstošas francūzietes ar vjetnamiešu saknēm – romāns, un tas ir izdevies diezgan labi. Grāmata sākas ar bēru rituāla ainu. Nāves dieva Miktlantekuhtli tempļa augstākais priesteris Akatls ziedo dievam savas asinis, lai atvieglotu mirušā ceļu uz pazemes valstību Miktlanu.

Svētnīcu pārpludināja pelēka gaisma, pīlāri un sienas izgaisa, atklājot daudz lielāku telpu, dziļu alu, kur visam pienāca gals. Kleķa grīda mirgoja kā ūdens apklāta. Izvijās ēnas, aptumšojot uz sienām uzgleznotās freskas – vaimanājot bez vārdiem, dziedot dziesmu, kas man savērpās vēderā kā naža dūriens. Pazeme.
„Obsidiāna lauskas iedzītas tavās rokās, kājās,
Obsidiāns lai plēstu, lai plosītu…”

Rituāls pārtrūkst, jo Akatlu steigšus izsauc uz meiteņu skolu, kur pazudusi priesteriene. Savandītajā istabā Akatls atrod nevis mirušo valstības pēdas, bet gan Jaguāru (indivīdus aizsargājošu garu) maģijas paliekas. Ir arī aizdomās turamais, ko Akatls labi pazīst. Ja netiks atrasta pazudusī skaistuma un mīlestības dieves priesteriene un pierādīta Neitemoka nevainība, viņam draud bargs sods.
Tālāk notikumi risinās kā jau parasti – izmeklētājs no visām pusēm saskaras ar šķēršļiem, tiek iesaistīti un cieš viņam tuvi cilvēki, likmes izrādās daudz augstākas nekā domāts, jo lietā iepītas impērijas politiskās intrigas un dievu savstarpējās nesaskaņas. Akatlam arī nākas pārvērtēt pagātnes notikumus, attiecības ar ģimenes locekļiem un savu attieksmi pret ieņemamo posteni, kurā viņš iecelts pret paša gribu. Kriminālā līnija nav ārkārtīgi pārsteidzoša, tomēr dažādu pavērsienu netrūkst un tas tēls, ko es turēju aizdomās, izrādījās pavisam nevainīgs.

Visvairāk piesaista neierastā vide. Akatls veic gan parastu līķa sekciju, gan vienlaikus meklē pierādījumus par maģijas izmantošanu un dodas uz dažādām pēcnāves dzīves vietām, lai noskaidrotu no mirušajiem, kas zināms viņiem. Upurēšanas ainu grāmatā ir daudz, un tās nebija neko patīkamas, taču autore ne brīdi nelika uz actekiem skatīties no augšas tāpēc, ka mēs vairs ar gaiļa asinīm Mārtiņos sliekšņus neapslakām, bet visu apēdam paši, neko neatdodot dieviem. Tikai dažās vietās eksotika šķita pašmērķīga, piemēram, kādās vakariņās, kur galdā lika tikai ceptus tritonus un tamlīdzīgus gardumus. Tāpat arī dažviet Akatls, kas ir grāmatas vēstītājs, pārāk sīki apraksta savu vai citu personu apģērbu, liekot brīnīties, kāpēc viņš to ir ievērojis un kam to stāsta. Ne jau nu saviem līdzcilvēkiem. Tomēr lielākoties Debodāras apraksti rada pārliecinošu vietas un laika noskaņu.
To tikai papildina dievi, burvestības un briesmoņi. Dievi ir izdevušies pat spilgtāki par galveno varoni, varbūt tāpēc, ka viņus gan redzam no malas, gan dzirdam viņus runājam. Vecie un jaunākie dievi savstarpēji nesaprotas un ir greizsirdīgi (mazliet kā Geimena „American Gods”, bet grāmata nav līdzīga ne tai, ne Duglasa Adamsa „The Long Dark Tea-Time of the Soul”), un cilvēki viņiem ir savstarpējo attiecību kārtošanas rīks. Starp citu, es īsti nepiekritu nosacītajam labā un ļaunā iedalījumam, bet tiku pārliecināta, ka šoreiz ir jāuzvar tiem, kuru pusē nostājās grāmatas varoņi. Burvestības nenotiek tāpat vien, un maksa reizēm izrādās ļoti augsta. Briesmoņu nav daudz, bet daļa ir vienkārši šaušalīga. Kriminālā intriga uz beigām izvēršas episkās fantāzijas cienīgā pasaules glābšanā, kurā ir izmantotas žanra klišejas, taču notikumu gaita līdz tam un patīkamais autores stils ļauj to mīļu prātu piedot.
Romāna ieceres pamatā ir Debodāras stāsts “Obsidian Shards” (lasāms šeit), grāmatas fragments lasāms šeit.

Advertisements

Posted on 07.12.2010, in Angliski and tagged , , , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: