Grūti būt dievam

Аркадий и Борис Стругацкие “Трудно быть богом“. Ил. А. Филиппова. Москва: АСТ, Астрель, 2002 (1964).

    Pirms kāda laika iedomājos, ka jāpalasa Strugacki, kā nekā krievu klasika attiecīgajā žanrā, un paskatījos, ko pašlaik pie mums piedāvā grāmatnīcās. Uzmetu acis vākiem un pārdomāju. Ko tādu pirkt man roka neceļas. Šo grāmatu (lasāma šeit) es aizņēmos un vēlāk sapratu: cik labi, ka nenopirku.
    Stāsts sākas kā piedzīvojumu gabals. Augstdzimušais dons Rumata jādelē pa Arkanaras karalisti un mēģina paglābt un pār robežu pārsūtīt zinību vīrus, kas tik lielā mērā izpelnījušies vietējās varas nelabvēlību, ka nabaga vecajam karalim vairs nav galma ārsta. Patiesībā Rumata nav tas, par ko izliekas, viņš ir eksperimentālais vēsturnieks Antons no Zemes, kas še atlidojis pētīt feodālisma attīstību. Redzot, kā ar katru dienu palielinās karaļa aizsardzības ministra dona Rebas un pelēko trieciennieku necilvēciskums, Rumata nespēj samierināties ar pasīva novērotāja lomu, viņš jūtas kā gļēvs nodevējs.
    Tikusi grāmatai līdz pusei, es domāju, ka tālāk nelasīšu. Cēlo bruņinieku piedzīvojumu gabals bija izvērties padomju spiegu stāstā, kur fašistiem atņemtas jebkādas cilvēciskas īpašības. Rumata savus izpētes objektus domās sauc par protoplazmu, bet dāmas, kas nekautrējas darīt zināmas savas seksuālās vēlmes, uzskata par neķītrām izvirtulēm, lapsām un pērtiķienēm. Parakņājos internetā: kas zina, varbūt esmu paņēmusi nepareizo Strugacku darbu. Atradu kaudzi jūsmīgu atsauksmju, kas iesaka iepazīšanos ar brāļiem S. sākt tieši ar šo grāmatu, sauc to par ģeniālu un dziļām domām bagātu. Dona Rebas prototips esot Berija, pēc grāmatas, kas kļuvusi par kulta romānu, izdošanas brāļiem esot pārmesta nepareiza marksisma izpratne, nelāga palīdzības jaunattīstības valstīm attēlošana utt.
Tad nu tomēr izlasīju līdz galam, nav jau bieza. Otrajā daļā Rumata lamājās mazāk, lai gan pamata tam bija vairāk. Būtībā progresa tēma un jautājumi, iejaukties vai neiejaukties citas zemes iekšējās lietās, vai un kā palīdzēt tiem, kas palīdzību neprasa, kāpēc rodas sadistiski totalitāri režīmi, ir interesanti, bet grāmatu sabojā izteikti melnais skatījums. Sliktie ir nenovēršami un pilnīgi slikti. Šķiet, ne tikai galvenais varonis, bet arī autori Arkanaras iedzīvotājus uzskata par radījumiem, kas vēl nav kļuvuši par cilvēkiem, kas dabiski ir “pasīvi, alkatīgi un neticami, fantastiski egoistiski”. Grāmata ir sarakstīta trešajā personā, tomēr Rumata ir vienīgais tēls, kas nav izdevies pilnīgi plakans un stāstījuma gaitā mainās, vienīgais, kura domās varam ieskatīties. Taču mani iedzimtie interesēja vairāk nekā pseidodievs.
    Pusaudža gados grāmatu varbūt var izlasīt un iemīļot, ne velti šis izdevums domāts vidējā un vecākā skolas vecuma bērniem, bet tagad man tā šķiet neglābjami novecojusi un virspusēja.
    Ja nu šo lasa kāds Strugacku cienītājs, varbūt varat ieteikt kādu citu viņu darbu?