Labirints

Keita Mosa “Labirints“. Tulk. Silvija Brice, il. Māris Sīmansons. Rīga: Zvaigzne ABC, 2008. (Kate Mosse “Labyrinth”, 2005.)

Keitai Mosai jau bija izdoti pāris romāni, kad viņa nolēma no augstās mākslas pievērsties komercliteratūrai. Nezinu, kā ar mākslu, bet komercija viņai sanāca, „Labirintu” lasītāji ir pirkuši aizgūtnēm. Spriedzes jeb piedzīvojumu un romantiskā daļa ne ar ko īpašu neizceļas, taču darbs (vismaz latviski) ir patiešām glīti uzrakstīts un viduslaiku Karkasonas (tās pašas pilsētiņas, kuru var būvēt galda spēlē) attēlojums izdevies diezgan taustāms.
Grāmatu veido divas sižeta līnijas, kas tiek stāstītas pamīšus, sasaucas, atkārtojas, līdz beidzot abas reizē tiek atrisinātas. 13. gs. sākumā Dienvidfrancijā pāvests Innocents III un ziemeļfranči dodas krusta karā pret ķeceriem katariem un oksitāņiem. Pils pārvaldnieks Bertrāns Peletjē uztic septiņpadsmitgadīgajai meitai Alaīsai manuskriptu, kas saistīts ar Grālu un senu nemirstības noslēpumu. Ne viens vien tīko to iegūt sev, tostarp arī Alaīsas māsa Oriāna.
2005. gadā Alise Tannere, kā brīvprātīgā piedaloties arheoloģiskajos izrakumos, uziet alu, kurā guļ divi skeleti.

Alise nav ticīga. Viņa netic ne debesīm, ne ellei, ne Dievam, ne Sātanam, ne tiem radījumiem, kuri itin kā spokojoties šajos kalnos. Taču pirmo reizi mūžā viņu pārņem sajūta, ka tepat līdzās ir kaut kas pārdabisks, neizskaidrojams, kaut kas tāds, kas pārsniedz viņas pieredzes un apjēgsmes robežas. Viņa jūt, kā ļaunums pieskaras viņas ādai, galvai, kāju pēdām.

Ala, tajā attēlotais labirints un Alises atrastais un atkal pazaudētais akmens gredzens gaužām ieinteresē virkni nepatīkamu cilvēku, jo īpaši – turīgu francūzieti Marī Sesilu.

Viņa bija gaišmataina skaistule ar l’Oradoru dzimtas izteiksmīgo profilu un ērgļa degunu, lūpas juteklīgas un pilnīgas, acis zaļas kā kaķei, ar kuplām, tumšām skropstām. Melnās matu cirtas tik tikko skāra daiļi veidotos plecus.

(Šī nav vienīgā pretrunīgā vieta grāmatā. Alises vecāku miršanas gads vienviet ir 1993., citviet – 1982. g., garāmejot pieminēts žurnālists stāstījuma laikā maina dzimumu. Iespējams, tā ir Mosas paviršība, taču vismaz šajā piemērā kļūdu būtu varējis izlabot latviešu redaktors, ja vien grāmata nebūtu izdota tulkotājas redakcijā.)
Alise bēg no vajātājiem, kas nevairās ne no cilvēku nolaupīšanas, ne spīdzināšanas un slepkavības, un viņai aizvien pazīstamāka šķiet senatne.
Mosas romānā ir papilnam klišeju. Runa nav tikai par noslēpumainiem un pazaudētiem manuskriptiem, labirintu, svēto Grālu, reinkarnāciju un slepenu brālību. Blondā varone Alaīsa, piederēdama pie augstākās kārtas, nepārtraukti brāļojas ar vienkāršajiem ļaudīm, it kā viņiem tas nesagādātu nekādas neērtības. Melnmatainā Oriāna, sliktais tēls, izmanto seksuālo pievilcību, lai manipulētu ar vīriešiem, un nekautrējas savaldzināt arī māsas vīru. Alise nejauši satiek un pazīst tieši tos cilvēkus, kas viņai tobrīd vajadzīgi.
Grāmata tikai iegūtu, ja tajā nebūtu mūsdienu līnijas, kas ir pārāk baltiem diegiem šūta gan pati par sevi, gan meklējot kopsaucēju ar pagātnes notikumiem, kuri ir daudz iespaidīgāki un saistošāki. Taču tā ir labā valodā uzrakstīta izklaides literatūra, kas mazliet izglīto lasītāju par viduslaiku vēsturi un labirintiem, liek just līdzi apspiestajiem un ļauj saskatīt seno Dienvidfrancijas dzīvi. Tā noteikti ir laba izvēle pirms ekskursijas uz Karkasonu. Keita Mosa ir sarakstījusi vēl divas mazliet mistiskas grāmatas, kas norisinās Langedokas novadā, jaunākā iznākusi pavisam nesen. Domājams, kādu dienu izlasīšu abas.
Autore izveidojusi īpašu vietni, kurā ļauj ieskatīties grāmatas tapšanas vēsturē, lai lasītāji paši varētu izdomāt, vai Mosas secinājumi ir pareizi. Grāmatas fragments angliski lasāms šeit.

Posted on 14.12.2010, in Latviski and tagged , , , , , , , . Bookmark the permalink. 4 komentāri.

  1. Autore taču nav tā pati Kate Moss, kura ir pasaulslavena modele???

    Like

  2. Es piekrītu, ka grāmata tikai iegūtu, ja nebūtu tās otrās, modernās daļas – viņi tur tikai dzenas viens otram pakaļ, papilnam klišejisku ļaundaru (kā Marī var būt gaišmataina skaistule, ja viņai ir melnas matu cirtas?) utt. No romāna senās daļas man bija ļoti interesanti uzzināt par oksitāņu valodu, par kuru līdz tam nezināju neko.Gan jau, ka Mosas Kapenes arī lasīšu, kur nu likšos😉

    Like

  1. Atpakaļ ziņojums: Kapenes « Lasītājas piezīmes

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: