Par visu jāmaksā

Daniel Abraham “Shadow and Betrayal”, “Seasons of War” (The Long Price Quartet). Il. Larry Rostant. London: Orbit, 2010 (2008, 2009).

   Pirms nu jau krietna laiciņa, domājot par neiepazītiem fantastikas novirzieniem, nospriedu izlasīt arī kādu episkās fantāzijas grāmatu, jo neko vairāk par „Gredzenu pavēlnieku” un Jūrzemi lasījusi nebiju. Man lāgā nepatīk doma, ka grāmatas beigās stāsts nebeidzas, gluži pretēji, tas var būt izstiepts pat desmit un vairāk sējumos. Šī iemesla dēļ neesmu ķērusies pie vairāku autoru izslavētiem un droši vien ļoti interesantiem darbiem, par kuriem pat jūtos pārliecināta, ka tie man varētu sniegt daudz prieka. Arī šoreiz gribēju kaut ko saprātīgi īsu un, galvenais, pabeigtu. Tā nu sanāca, ka ap to laiku uzgāju vairākas cildinošas atsauksmes par Daniela Abrahama tetraloģiju, kuras pēdējā grāmata bija nesen iznākusi, un tieši to arī nopirku.
   Iecere visu izlasīt vienā paņēmienā tomēr neīstenojās, un darbu es izlasīju kā četras atsevišķas grāmatas, starp tām ieturot ilgas pauzes. Tas daudz netraucēja, jo autors kvarteta daļas veidojis kā pastāvīgas vienības, ko var lasīt arī, nesākot ar pirmo sējumu, lai gan es to, protams, neieteiktu. Ja nu vienīgi pirmā grāmata šķiet par lēnīgu, tādā gadījumā var mēģināt sākt ar, piemēram, trešo daļu, kurā ir spraigāki notikumi.
   Šī tetraloģija, iespējams, varētu kalpot kā pirmais solis fantāzijas žanrā cilvēkiem, kam patīk vēsturiskā un austrumzemēm veltītā literatūra. Ar „Gredzenu pavēlnieku” līdzības maz. Te nav ne burvju, ne zobenu kauju, un pārdabiskā elementa vispār ir tik vien, ka var aizmirsties un iztēloties – kādā eksotiskā nostūrī reiz patiešām ir dzīvojuši dzejnieki, kas ar vārdu palīdzību spēja iemiesot abstraktas idejas. Reiz radījis andatu, dzejnieks tam velta visu atlikušo mūžu, jo par visu vairāk andats vēlas atbrīvoties un nokļūt atpakaļ nebūtībā. Taču Khaiema pilsētvalstu ekonomika balstās tieši andatu spējās, piemēram, padarīt mīkstus akmeņus vai atņemt sēklu augiem un, ja vajadzīgs, izraut augli no sievietes klēpja. Andati arī atbaida ienaidniekus. Katrā pilsētā ir viens andats, ko dzejnieki cits citam nodod mantojumā, vairāk par visu baidoties to pazaudēt, jo cena par neveiksmīgu idejas iemiesošanas mēģinājumu ir ļoti augsta un nelaimīgā dzejnieka nāve – mokoša. Tāpēc dzejnieku skolas audzēkņus – pilsētu valdnieku liekos dēlus, kam citādi būtu jāpiedalās asiņainos cīniņos par troni, – rūpīgi izvēta, atlasīdami tos, kuru gars ir gan spēcīgs, gan žēlsirdīgs. Taču neviena sistēma nav pilnīgi droša.
   No tās izkrīt Otahs, labprātīgi atsacīdamies no dzejnieka amata apgūšanas pēc tam, kad ir izpratis skolas cietsirdīgos pārbaudījumus. Aizejot prom, viņš savas zināšanas atklāj mazajam Maati. Viņi atkal satiekas jau kā jaunieši dienvidu jeb vasaras pilsētā Sarajkehtā. Maati ir absolvējis skolu un ieradies šeit kā dzejnieka māceklis. Otahs, pieņēmis Itani vārdu, ir vienkāršs strādnieks, kas rūpīgi slēpj savu izcelšanos un satiekas ar jaunu, godkārīgu meiteni Liatu, kura strādā vienā no lielākajiem tirgoņu namiem. Taču Khaiema ienaidnieki, kareivīgie un industrializētie galti, ir iecerējuši sarežģītu sazvērestību pret Sarajkehtu un tās dzejnieku, turklāt Maati iemīlas Liatā…
   Varoņu jaunībā pieņemtie lēmumi iespaido visu viņu turpmāko dzīvi. Ar katru grāmatu situācija kļūst sarežģītāka un problēmas – plašāka mēroga. Augsta cena jāmaksā ne tikai par draudzības nodošanu. Atkarība no andata ir tikpat nedroša kā visas pārējās, un pilsētvalstis gaida lielas pārmaiņas, jo līdzšinējā iekārta ir novecojusi. Nekas nenotiek, kā bija iecerēts, un labi domātie lēmumi izrādās kļūdaini. „Cena bija augstāka, nekā viņš būtu varējis iztēloties.”
   Abrahams ir rūpīgi izzīmējis savu pasauli, neaizmirstot ne tās skaņas, ne smaržas, ne garšas, radījis pilnasinīgu sabiedrību. Lai gan grāmatās ir daudz augstmaņu intrigu un valdnieku problēmu, tajās netrūkst vidējā slāņa dzīves attēlojuma. Arī karaļi nevar izdzīvot bez amatniekiem un tirgoņiem, kam savukārt vajadzīgi izklaides kvartāli. Austrumniecisko noskaņu veido ne tikai pasvešās galma ceremonijas un ieražas, saldie rīsi ar mandelēm, tējas un plūmju vīna dzeršana, sabiedriskā vannošanās un cieņpilnā vārdu papildināšana ar -ča vai -kvo. Khaiema iedzīvotāji līdztekus mutiskajai lieto arī žestu valodu – neskaitāmas roku pozas, kas izsaka dažādas jautājumu, attieksmes un emociju nianses. Pirmajā grāmatā no indiešu mudrām aizgūtās pozas tika pieminētas tik bieži, ka tas jau kļuva apnicīgi, taču tālāk autors labojās. Īsti gan nesapratu, kā cilvēki spēj visu laiku žestikulēt, ja kabatu un somu vietā viņi mantas glabā piedurknēs. Tomēr šis nepārdomātais jautājums nespēja sabojāt grāmatu baudīšanu.
   Lai gan galvenais varonis it kā ir Otahs, autors parāda notikumus no dažādiem skatpunktiem, sagādādams vairākus patiešām negaidītus, tomēr ļoti loģiskus sižeta pavērsienus. Ne otrās, ne trešās grāmatas beigās es nezināju, kas būs nākamajā daļā. Grāmatā ir papilnam jūtu – mīlestība, vilšanās, neuzticība, greizsirdība, skaudība, atbildība, draudzība, godkāre, atriebības alkas. Sākumā negatīvi tēloti varoņi atklāj savas rīcības motīvus, un tu sāc viņiem just līdzi kā dzīviem cilvēkiem. Un tas viss sarakstīts labā, neizpušķotā, bet tēlainā valodā.
   Pāris fragmentu lasāmi šeit.

Posted on 17.12.2010, in Angliski and tagged , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: