Pasaule bija viena sāpju māja

Unni Lindela “Sapņu ķērājs”. Tulk. Mudīte Treimane, il. Andra Pūce, Vladimirs Leibgams. Rīga: Zvaigzne ABC, 2004. (Unni Lindell „Drømmefangeren”, 1999.)
Татьяна Москвина “Она что-то знала“. Санкт-Петербург: Амфора, 2007.

Tā nodomā Benita Gēbere, cietsirdīgi noslepkavotas meitenes Terēses māte, taču viņai būtu ar mieru piekrist arī visi pārējie šīs un, mazākā mērā, arī otras grāmatas varoņi. Norvēģu autores kriminālromāns ir skandināviem raksturīgā drūmuma piesātināts. Izlasīsi tādu un negribēsi emigrēt pie viņiem. Lūk, kā pasauli saredz izmeklētājs Kātu Īsaksens:

Ārpusē pie virtuves loga bija pelēkdzeltens un slapjš septembris. Saulei, kas pa pusei bija paslēpusies aiz mākoņa, bija izveidojusies pelēka, skumja mala. Dzīvžogs bija brūns. Viņš skatījās uz visām pretīgajām krāsām, kas vīdēja ārā nelielajā dārzā. Dārza mēbeles stāvēja sakrautas cita uz citas, pārklātas ar zaļu brezentu. Tā stūris vienā pusē bija atpūsts vaļā.

Kāds tur brīnums, ka tēls, kas sev īpašiem nolūkiem izvēlējies segvārdu Nulle Nāle alias Sāpes, mēģina atbrīvot jaunietes no šīs nepilnīgās vietas, viņas nogalinot?
Grāmata sākas ar Nulles Nāles iekšējo monologu par sāpēm un progresa neesamību. Viņa spriedelēšanai seko pirmā slepkavība, iepazīšanās ar nogalinātās meitenes draugiem, anorektiķi māsu un ļoti reliģiozo māti, izmeklētāju ikdienas klapatas – iesnas, pusauga dēls, kas lieto narkotikas, un sīcis no citas sievietes, ko nevienam nav laika pieskatīt, – un draudi, ko izjūt Terēses dzīvokļa biedrenes. Īsie teikumi, kuros tas viss aprakstīts, sākumā šķita pārāk vienkārši, taču ar laiku sapratu, ka tie lieliski atbilst vēstījumam un rada nogurušu, bezcerīgu atmosfēru. Es pat gribētu, lai tie būtu vēl vairāk telegrāfiski, un bez žēlastības svītrotu ārā pusi vietniekvārdu. Visādi citādi ļoti patīkams tulkotājas darbs.
Beigas iespaidu gan mazliet sabojāja, jo autore ir pārlieku mēģinājusi visiem uzvelt aizdomas un izvēlējusies banālu atrisinājumu. Tomēr kopumā šis ir ļoti pieklājīgs un tradicionāls skandināvu sociālais krimiķis, labāks par Moskvinas romānu, kas koķetē ar detektīvliteratūru, ir pretenciozāks, bet tieši tāpēc sasniedz mazāk.

Viņa bija dzejniece un publiciste, cīnītāja par pilsoņu tiesībām, tāpēc ziņas par viņas pašnāvību izklausījās neticamas. Cīnītājus nogalina.
Nelaiķes Lilijas nāves apstākļus negaidīti uzņemas papētīt trīsdesmitgadīga vēsturniece Anna, tādējādi iepazīstot neparasti ciešu draudzeņu pulciņu. Tās bija četras spilgtas un atšķirīgas personības, kas katra savā veidā iemiesoja domu par sievietes nenovēršami sāpīgo likteni. Nelaimīga ir gan ārkārtīgi intelektuālā skolotāja Roza, gan bohēmiskā aktrise Marina. Varbūt tikai ārstei Aļonai klājas labāk, viņa ir izlūgusies dievam labu vīru, aizbraukusi uz laukiem, sāla gurķīšus un mēģina sadzīvot ar vietējo mafiju.
Arī Moskvina apraksta sabiedrības problēmas, taču viņa, atšķirībā no Lindelas, iedomājas, ka tās ir krievu nacionālās īpatnības, ka citur ir labāk. Lūk, Nicā, uz kurieni izdevīgi aizprecējusies Lilijas meita, veci cilvēki varot atļauties iet uz restorāniem, bet Krievijā ne. Jā, kā tad, Nicas iedzīvotāji ir tipisks rietumzemju ļaužu varēšanas piemērs, tur trūcīgu cilvēku nav.
Moskvina ir teātra kritiķe, un tekstā tas ir labi nolasāms. Viņai ir ko teikt par Krievijas teātri un kultūru, bohēmu un intrigām, jaunmodīgo nihilismu un pat kūkām teātra bufetē. Ne velti viena no draudzenēm ir aktrise Maskavas Teātra vārdā nosauktajā teātrī. Ticamie aizkulišu apraksti patiešām ir interesanti. Diemžēl stāsta darbību ik pa laikam pārtrauc vēstītāja pārspriedumi, kas man traucēja. Lai nu būtu morāle, bet to labāk izteikt ar notiekošo, nevis tiešā veidā.
Kā rakstīju draudzenei, no kuras aizņēmos grāmatu: „Vienā vārdā: saraustīta. Vietām krīt uz nerviem, citviet toties interesanti. Par daudz postpadomiskas Rietumu apjūsmošanas, bet spilgti attēlots ciešanu pilnais sievietes liktenis. Ā, man vēl beigas nepatika. Nē, loģiskas bija, bet šķita kā apmānīšana.”
Grāmatu var lasīt šeit.

Posted on 22.12.2010, in Krieviski, Latviski and tagged , , , , , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: