Aizpilsētas stāsti. Skaisti

Šons TansAizpilsētas stāsti“. Tulk. Valdis Ābols. Rīga: liels un mazs, 2010. (Shaun Tan “Tales from Outer Suburbia”, 2008.)

“Aizpilsētas stāsti” ir paredzēti kā V. Ziemassvētku dāvana. Bet ziniet, nemaz negribas viņam to atdot, jo jaunais cilvēks ar nenoturīgo uzmanību vēl nemācēs to īsti novērtēt, bet mēs gan varētu ilgi pētīt zīmējumus un priecāties par to, cik glīti un kārtīgi viss nostrādāts. Ja nu vienīgi papīrs pārāk balts (bet “Arctic Paper” vismaz pirms kāda laika pēc vides aizsardzības kritērijiem bija Latvijā laikam pat labākais pieejamais papīrs).
Grāmatā ir piecpadsmit austrāliešu mākslinieka un rakstnieka Šona Tana stāstiņi, kas vēsta par notikumiem priekšpilsētā, kuras realitāte mazliet atšķiras no ierastās. Tans, starp citu, šogad saņēma Hugo prēmiju kā labākais profesionālais fantastikas mākslinieks. Stāstos primārais ir dažādās tehnikās veidots zīmējums, kas tekstu ne tikai papildina, bet bieži vien ir vienīgais veids, kādā tiek pavēstīta daļa notikumu, un tieši šī daļa man parasti patika vislabāk, jo tā vienlaicīgi ir gan smalkāk izstrādāta, gan atstāj vairāk vietas lasītāja iztēlei.
Šis stāsts (ņemts no izdevniecības vietnes, kur var apskatīt vēl pāris paraugus. Citi zīmējumi un autora atmiņas, kā stāsti radušies, atrodami viņa virtuālajās mājās) visvairāk atgādina komiksu, tomēr šī nav ne komiksu, ne mākslas, ne bērnu grāmata. Tā ir bilžu grāmata visiem, kas noteikti cietīs no tā, ka grāmatnīcās tiks ielikta bērnu literatūras plauktā, kur to nepamanīs puse potenciālo lasītāju: bezbērnu estēti, sociālu problēmu interesenti un fantastikas fani. Bet varbūt pieaugušajiem nepienākas ne tik skaidri izteikta morāle, ne – vēl jo vairāk – tik krāsainas ilustrācijas.
Kas īsti notiek aizpilsētā? Kāda ģimene uzņem ārzemju viesskolēnu Ēriku, kas gulēt un mācīties grib virtuves pieliekamajā. “Tā vienkārši ir cita kultūra.” Stāsts mazliet atgādināja Geimena pamācību, kā runāt ar meitenēm ballītēs, – ne tikai minimālās sižeta līdzības, bet galvenokārt neizprotami svešādās noskaņas dēļ. Zaudējumi un atsvešinātība Tanam esot ļoti tuvas tēmas. Tomēr “Ēriks” ir ļoti sirsnīgs darbs.
Nepavisam nav bērnišķīgi avīžrakstu fragmenti, kas nodrukāti apkārt stāstam “Amnēzijas mašīna”.

Publisko noliegumu ministrs vakar sniedza paziņojumu presei, kurā, apsteidzot valdības pretkorupcijas komisijas gaidāmo ziņojumu, viņš apgalvoja, ka nekāda korupcija valsts pārvaldē nepastāvot.

Vai fragments, kas atsauca atmiņā Valmierā ieklīdušo lūsi:

netuvoties sārtajam flamingam, kuru, iekams nav gūti pierādījumi par pretējo, varas iestādes ir klasificējušas kā “ārkārtīgi bīstamu”.

Ne vienā vien stāstā par nesaprašanos beigas ir labas. Ja sākumā visi ir vienisprātis, ka “neviena cita zeme nav sliktāka par šo”, beigās viņi uzzina, ka tur ir kas pasakains un tāds, kā nav nevienā citā zemē. Tana stāsti bieži ir skumīgi, bet ne drūmi. Viņš ir gudrs un labsirdīgs. Aizpilsēta bieži ir tikpat absurda kā pārējie pilsētas rajoni, bet turienieši to māk pavērst citādi. Ballistiskās raķetes, ko valdība ielikusi katrā pagalmā, cilvēki ir nokrāsojuši košās krāsās un izmanto savām vajadzībām.

Tagad mēs esam arī pasākuši uz Ziemassvētkiem apkarināt raķetes ar lampiņu virtenēm. Jums vajadzētu vakarā uzkāpt kalnā un paskatīties, kā visapkārt zibsnī un mirguļo simtiem spožu smaiļu.

Zem raķetes vai eglītes – šo grāmatu es arī gribētu.

Posted on 23.12.2010, in Latviski and tagged , , , , , , . Bookmark the permalink. 2 komentāri.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: