Pagājušā gada pārsteigumi

Vienu brīdi apsvēru domu saskaitīt un klasificēt visu pagājušajā gadā lasīto, taču ne nu esmu visu pierakstījusi, ne kā, turklāt laika dalījums gados man neko īsti nenozīmē. Kārtīga Top 10 vai labāko grāmatu saraksta vietā varu atklāt vai drīzāk atgādināt, kuras grāmatas man sagādāja vislielāko pārsteigumu. Hronoloģiskā secībā.

Saulius Tomas Kondrotas “Meilė pagal Juozapą“. Vilnius: Lietuvos rašytojų sąjungos leidykla, 2004.
“No lietuviešu literatūras, gluži tāpat kā no latviešu, es neko īpaši izcilu negaidu, bet šoreiz esmu saņēmusi necerēto. [..]
Tā ir kā pēkšņa mīlestība, gluži kā tā, kas pārņēma miesnieku Jozefu, ieelpojot nejauši satiktas meitenes dzīvokļa aromātu, un pēc pāris nedēļām jau visa Prāga zināja, ka Jozefs ir iemīlējies. Paprasiet, kas ir mani mīļākie lietuviešu rakstnieki. Es atbildēšu: “Nijole Miļauskaite un S. T. Kondrots,” lai gan esmu lasījusi tikai dažus viņas dzejoļus un šo grāmatu.”

Lai nu ko es biju gaidījusi no šiem īsstāstiem (daļa ir tulkota latviski un publicēta periodikā), bet ne leišu maģisko reālismu. Grāmatu izlasīju vai vienā paņēmienā (nu labi, tik ātri man nesanāk), tomēr vēl aizvien neesmu izlasījusi Kondrota romānu “Un apmāksies tie, kuri skatās pa logu”, jo, pirmkārt, nevaru izdomāt, pirkt latviski izdoto grāmatu, aizņemties bibliotēkā vai vispār lasīt tikai interneta pelēkajos nostūros atrasto leitisko tekstu. Otrkārt, man ir bail no tā, ka romāns man varētu nepatikt tikpat ļoti kā stāsti. Treškārt, ir jauki, ka mani vēl gaida nelasīts Kondrots.

Irbe Treile “Princese atver acis“. Rīga: Daugava, 2000.
“Mazo grāmatiņu, kas drosmīgi nosaukta par romānu miniatūrās, es izlasīju tikai tagad, un žēl, ka tā. Padsmitnieci tā būtu ietekmējusi daudz vairāk. Varbūt es būtu to glabājusi pie gultas un iemācījusies fragmentus no galvas. Varbūt gaidītu no dzīves ko skaistāku. Varbūt es piesargātos no puišiem ar brūnām acīm.”

Jeff VanderMeer “The Third Bear“. Tachyon Publications: San Francisco, 2010.
No šī stāstu krājuma es jau gaidīju daudz. Tas izrādījās vēl labāks par cerēto. Izlasīju pirmo stāstu un nodomāju, ka tur nav neviena lieka vārda. Tumšs un dīvains, un ievelkošs, tāds ir šis krājums.

Ulfs Eriksons „Stikla cilvēki”. Tulk. Juris Kronbergs. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2010. (Ulf Eriksson, Varelser av glas, 2005.)
Labi pazīstamais melanholijas dēmons, ironiska nopietnība un iejūtīga pasmiešanās par arī man kādreiz svarīgām sarunu tēmām, viegls izaicinājums un īsa bibliogrāfija, fantastiska nokrāsa un smalka izteiksme, vienlaikus skaistums un jēga – tas viss mani nepārvarami valdzina.

Tādi nu ir bijuši viņgada vislielākie, bet nepavisam ne vienīgie labumi. Šogad es varētu apņemties… nelasīt vispār? Tas nesanāks, esmu jau iesākusi grāmatu, kas pati prasās pabeidzama. Vairāk lasīt leitiski (pagājušajā gadā biju apņēmusies izlasīt 12 grāmatas, izlasīju laikam deviņas), krieviski, galu galā – latviski. Vairāk dzejas un tā, kas nav daiļproza. Bet kā jau nu sanāks, tā sanāks.
Un kā ir jums? Vai viņgad no kaut kā aizrāvās elpa? (Ja ne, novēlu to piedzīvot šogad.)

Posted on 03.01.2011, in Kas cits and tagged . Bookmark the permalink. 8 komentāri.

  1. Izlasīju “Un apmāksies tie, kuri skatās pa logu” latvisko variantu; tā sagadījās, ka grāmata bija pa rokai. Nosacījums bija, ka jālasa ātri un jāatdod. Dažas stundas. Man patika. Ņemot vērā to, ka daiļliteratūra nebūt nav tas, kam dodu priekšroku, tas ir sasniegums. Labāki (iespējams, tikai savādāki) šogad bija tikai divi Šukšina stāstu krājumi, kas daļēji dublējās.

    Like

    • Šukšins taču nebija tas, kurš visus varoņus piebeidza briesmīgā nāvē? (Manas zināšanas par krievu literatūru ir tik rudimentāras…)

      Like

      • Nē, nebija vis, tur ir tāda sadzīviska, ikdienišķa smeldze, kas visus piebeidz (un “piebeidz” ne vienmēr ir jāsaprot burtiski), ne autors, kā tas, pieņemu, ir detektīvromānos un stāstos (atkal, protams, nav burtiski jāsaprot: tā tikai tāda rētoriska figūra).

        Mani, piemēram, piebeidz tas, ka pieķeru sevi nelasām grāmatas, kas būtu jāizlasa; ka nelasu tik daudz, cik biju paradis lasīt agrāk – kas patiesībā pat būtu labi, jo vecumā cilvēks ir rūpīgāks dažāda veida izvēlēs, kas, savukārt, ir tikai normāli, jo, kā teiktu Seneka, dodamies pa kalna nogāzi lejup; un lejupiešana prasa apdomu, ne jaudu. Mani drīzāk uztrauc tas, ka nevaru bezrūpīgi nodoties daiļliteratūrai. Kaut ko jau izlasu, bet vērtējums ir analītisks, tāds pavēss. Nevaru iejusties. Līdz ar to tā nu ir sanācis, ka mana gada grāmata ir Normana Deivisa “Eiropas vēsture” (http://www.jumava.lv/product/816), ko gan arī iesākumā vērtēju skeptiski (vairāk dēļ izklāsta formas), bet tad aizrāvos.

        Like

        • Ā, es kaut kad bērnībā izlasīju vienu krievu stāstu krājumu, kura autoram laikam bija līdzīgs uzvārds, un tas kaut kādā ziņā bija bezmaz Lukjanskim (drīkst nezināt ;)) līdzīgs. Atstāja satriecošu un paliekošu iespaidu: nekad vairs…
          Mani satrauc tas, ka lielā daļā latviski izdoto grāmatu tekstu nav iespējams uztvert kā tādu, jo tam traucē neskaitāmas kļūdas. It kā korektori un redaktori būtu tikai pasītē ierakstāma rindiņa, nevis cilvēki ar zināmu uzdevumu.

          Like

  2. macosvalodas

    Mani pagājušā gada pārsteigumi bija divi Borisa Viāna stāsti krievu tulkojumā, kurus viņš bija sarakstījis ar pseidonīmu Vernons Salivans: “Es atnākšu uzspļaut jūsu kapavietām” un “Visiem mirušajiem ir vienāda āda”. Satriecoši stāsti.

    Like

  1. Atpakaļ ziņojums: Viņgad bija tā… « Lasītājas piezīmes

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: