Trīspadsmitais stāsts

Diāna Seterfīlda „Trīspadsmitais stāsts”. Tulk. Maruta Lubāne, il. Arnis Kilbloks. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007. (Diane Setterfield. The Thirteenth Tale. 2006.)

Sākot lasīt „Trīspadsmito stāstu”, man bija cerības. Grāmattārps par to ir uzrakstījis aizrautīgu atsauksmi, un arī pirms tam jau biju dzirdējusi, ka šī esot laba grāmata: stāsts, kas atdzīvina gotiskā romāna žanru, izsmalcināts stils, grāmata par bibliofiliem…
Taču šādas gaidas piepildīt nav viegli.
Viss sākas ar vēstuli, ko Mārgareta Lī, ļoti noslēgta, pajauna sieviete, kas slepus skumst pēc tūlīt pēc dzimšanas mirušās dvīņu māsas, lasa 19. gs. literatūru, uztur kārtību sava tēva antikvariātā un laiku pa laikam uzraksta kādu biogrāfiju par neievērojamu literatūras vēstures personību, – tātad ar vēstuli, ko viņa saņem no Anglijā vismīlētākās un pasaulē populārākās mūsdienu rakstnieces, piecdesmit sešu grāmatu autores Vidas Vinteres. Rakstniece ir slavena ne tikai ar grāmatām, ko aizrautīgi lasa visi sabiedrības slāņi, bet arī ar noslēpumainību. Katru reizi viņa izstāsta citu savas biogrāfijas versiju. Un nu viņa grib, lai Lī uzraksta īsto biogrāfiju.
Lī pārsteigta piekrīt un dabū uzklausīt satriecošu stāstu par deģenerējušos angļu muižnieku ģimeni. Tajā ir gan vājprāts vairākās paaudzēs, gan liktenīgas sarkanmatainas un zaļacainas sievietes (tostarp dvīnes), gan sieviete baltā, kas spokojas, gan brūkoša muiža un ugunsgrēks – viss viņas iecienīto gotisko romānu tradīcijās. Ir arī incests un sadomazohisms – nevis viegla paniekošanās, bet mīļotās vārda ieskrāpēšana savā kaulā ar asu adatu. Romāna darbības laiks nav norādīts, taču skaidrs, ka tas ir noticis kaut kad agrāk, varbūt tā ap iepriekšējā gadsimta sākumu.
Seterfīlda ļoti pūlas uzsvērt sava darba saknes, viņa vienā laidā piesauc „Džeinu Eiru” un tamlīdzīgus romānus, taču šī bakstīšana ar pirkstu kļūst apnicīga. Ja noņem nost gotisko mērcīti, paliek stāsts par disfunkcionālu ģimeni laikos, kad vēl nebija sociālo darbinieku, par dvīņu nesaraujamajām saitēm un intriga, kā no garīgi atpalikušas, uz vardarbību tendētas būtnes varēja izaugt pasaulslavena rakstniece. Intriga beigās tiek atrisināta ar straujiem sižeta pavērsieniem, taču romāna tēli nespēj izveidot emocionālu saikni ne tikai ar citiem grāmatas varoņiem, bet arī ar lasītāju. Sižeta dēļ grāmatu lasīt var, bet īsti nav vērts, tāds viduvējs gabals vien ir. (Varbūt ir interesantāk, ja labi pārvalda augstāk piesauktos darbus, iespējams, ka es esmu palaidusi garām smalkas alūzijas.)
To izglābt, gluži kā Keitas Mosas „Labirinta” gadījumā, varētu valoda. Galu galā šis ir stāsts par izcilu rakstnieci, kuras fiktīvās grāmatas „Trīspadsmit stāsti” apraksts atsauca atmiņā Andželu Kārteri. Bet izcilas rakstnieces sacerēt ir riskanti, tās nav mūziķes vai gleznotājas, kuru ģenialitātei atliek vien noticēt.

Vārdos ir kaut kas īpašs. Eksperta rokās, izveicīgi manipulējot, tie sagūsta tevi. Apvijas ap taviem locekļiem kā zirnekļa pavediens, un, kad tu esi tā apburts, ka nevari pakustēties, tie caurdur tavu ādu, iekļūst asinīs, sastindzina domas. Tie paveic savus brīnumus. Kad beidzot atjēdzos, es spēju tikai minēt, kas bija noticis manas nesamaņas tumsā. Ko vēstule bija ar mani izdarījusi?

Vēstule, kas pilnībā izlasāma grāmatā (un, starp citu, angliski visa pirmā nodaļa lasāma šeit), mani bija atstājusi vienaldzīgu. Ikdienišķs manipulatīvs teksts. Nekādas suģestijas, nekāda vilinājuma, nekāda pārsteiguma.
Varbūt tas bija mājiens nelasīt tālāk, bet vai tad es klausīju? Nē. Es lasīju un vai katrā lappusē atdūros pret kādu nelabskanīgu vietu. „A priekš Adisona, B priekš Bronti…” „Nepietiekami vecas, lai būtu vērtīgas tikai sava vecuma dēļ, nepietiekami nozīmīgas, lai tās meklētu kolekcionāri, es mīlu savus aizbilstamos, pat ja tie itin bieži ir tikpat neinteresanti iekšpusē, cik ārpusē.” „Dēļ jūsu darba par brāļiem Landjē. Jo jūs zināt par vienu vecāku bērniem.” Lūk, šādi teikumi. Pārāk daudz, lai tā būtu nejaušība. Bet, lai šis teksts būtu patiess, tam būtu jābūt noslīpētam līdz pēdējam sīkumam, tam būtu jābūt bagātīgam un jāskan mazliet senlaicīgi. „Viņa iepauzēja.”
Tā kā lielākoties vārdi tomēr izklausās raiti savirknēti, es nolēmu, ka stila trūkumi ir lielākoties autores vaina. Tad ieskatījos oriģināla fragmentā. Latviski ir neloģisks teikums: „Grūti ir noskaidrot, cik daudz grāmatu viņa ir pārdevusi (miljonos mērāms skaitlis, kas aizvien mainās), nevis iegūt stabilos ciparus par Bībeli: lai ko kāds arī domātu par Dieva vārdiem, to pārdošanas fakti ir bēdīgi slaveni ar to, ka uz tiem nevar paļauties.” Lūk, kā tas skan angliski: „The difficulty comes less from working out how many books she has sold (an ever-changing figure in the millions) than in obtaining solid figures for the Bible – whatever one thinks of the word of God, his sales data are notoriously unreliable.” Loģiski un pilnīgi pretēji. „As tall as a man, but with the puppy fat of youth” ir iztulkots kā „gara auguma vīrieti, bet vēl gluži bērnu”. Un kur tad kucēna apaļumi? Bet galvenais – oriģinālā Vinteres vēstules tekstam piemīt ritms, tas ir skanīgs. Apburt tas mani neapburtu, bet es vismaz redzētu, kur var slēpties tā maģija.
Vai jāsaka skaļi, kāds ir mans secinājums? Teiksim tā – labāk būtu beidzot izlasījusi “Kalnu aukas”.

Posted on 17.01.2011, in Latviski and tagged , , , , , . Bookmark the permalink. 3 komentāri.

  1. Mani no sākuma tā grāmata aizrāva, bet beigās likās baltiem diegiem šūtas.
    Domāju, ka ļoti drīz es tulkotās grāmatas izvēlēšos ne pēc autoriem, bet pēc tulkotājiem… ļoti žēl.
    Man arī pēc plāna ir pārlasīt Kalnu aukas🙂 , lasīju sen un krieviski

    Like

    • Nevar jau zināt, varbūt viņai tagad labāk sanāk. Ja kāds ir norādījis uz kļūdām. Neviens nepiedzimst par meistaru, turklāt viedokļi par to, vai tulkojums ir izdevies, arī var krietni atšķirties, tomēr stulbi, ka tekstu, kura vērtība lielā mērā varētu būt tieši valodā, latvisko bez iedvesmas.
      Sākums man nepatika, pa vidu kļuva interesantāk, bet beigas ne tik daudz baltiem diegiem šūtas, cik garlaicīgas un pārlieku izskaidrojošas.

      Like

  1. Atpakaļ ziņojums: Vētraina mīlestība « Lasītājas piezīmes

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: