Ikdienišķas šausmas

Shirley Jackson “The Lottery and Other Stories”.  New York: The Noonday Press, 1990 (1948, 1949).

(Šis ir cita izdevuma vāks, toties uz tā redzama autore.)
Izlasījusi Šērlijas Džeksones varbūt visslavenāko grāmatu “The Haunting of Hill House“, es gaidīju klasiskus šausmu vai spoku stāstus, taču tāds bija tikai pats pēdējais, viņas pazīstamākais stāsts “The Lottery” (lasāms šeit). Kādā Amerikas mazpilsētā notiek tradicionālā ikgadējā loterija. Vīrieši apspriež nodokļus un lauku darbus, sievietes atsteidzas taisnā ceļā no brokastu trauku mazgāšanas, bērni jāsauc vairākas reizes, līdz viņi negribīgi pievienojas saviem vecākiem. Tad notiek izloze. 1948. gadā, kad stāstu publicēja “The New Yorker”, žurnāls un autore esot saņēmuši neskaitāmas vēstules, kurās lasītāji gan slavināja Džeksones meistarību, gan atteicās no abonementa, gan gribēja noskaidrot, kur šī loterija notiek un vai var turp aizbraukt, lai to noskatītos. Šodien stāsta atrisinājums ir diezgan paredzams un ne tas vien ir dzirdēts, taču noskaņa joprojām ir biedējoša.
Gandrīz visi pārējie stāsti patiesībā arī ir baisi vai vismaz neomulīgi. Džeksone, kas pati slimoja ar psihiskām kaitēm un mira 45 gadu vecumā, lielākoties attēlo sievietes – vientuļas, nesaprastas, vīlušās. Mazpilsēta, kas sākotnēji šķitusi tik mīļa un patīkama, parāda zobus, tiklīdz cilvēks neuzvedas tieši tā, kā pie viņiem pieņemts. Jau spilgtas kurpes ir slikti, kur nu vēl brāļošanās ar melnādainu vīrieti, kam reiz bijusi baltā sieva. Aizbraucot uz Ņujorku, labāk nekļūst. Vai nu pilsēta un tās iedzīvotāji sāk steigties un sadrupt, vai arī pēc zoba izraušanas (divi rentgeni un narkoze) tu aizmirsti savu vārdu un spogulī izvēlies ne to skaistāko seju, vai arī vienkārši nepiepildās tavas ieceres un tu gadiem ilgi nostrādā sliktā vietā, kaudamās ar naudas trūkumu, un vispār neesi laimīga.
Cauri grāmatai slīd dēmoniskā Džeimsa Herisa tēls, un viņa zilais uzvalks vēsta, ka drīz kādam tīšu prātu tiks dotas un sagrautas cerības, būs kāda sīka nodevība, nelaimīgs cilvēks tiks padarīts vēl izmisušāks. Tādas ikdienišķas šausmas, kurās reizēm viegli ievijas kaut kas mazliet pārdabisks, iespējams, tikai kā nojauta, kas parādās kādu laiku pēc it kā vienkāršā stāsta, kur varbūt pat nekas nenotiek, izlasīšanas.
Stāsti nav gari, lielākoties kādas piecas vai desmit lappuses. Džeksone šajā ierobežotajā teksta telpā iezīmē varoņu iekšējo vai ārējo cietumu, kas draud viņus aprīt un nosmacēt, un viņai tas sanāk ļoti pārliecinoši.
Pa vidam gadās arī šis tas jautrāks, piemēram stāsts “Charles” (lasāms šeit), kurā autore, pati četru bērnu māte, attēlo kāda neganta puikas pirmās nedēļas bērnudārzā.

Advertisements

Posted on 24.01.2011, in Angliski and tagged , , , , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: