Mātes un meitas

Людмила Петрушевская “Время ночь”. Ил. Людмила Петрушевская. Москва: Вагриус, 2001 (1992).

Stāsts lasāms šeit.

Petruševska labi iederas līdzās Uļickai un Džeksonei; varētu teikt, ka viņas visas raksta (vai rakstīja) diezgan melnu un nosacīti sieviešu literatūru. Pati Petruševska gan ir izteikusies, ka tā neesot tiesa, ja lasītāji viņas tekstus uztver melni, tā esot viņu pašu vaina un negatīvums. Lai būtu kā būdams, šajā trijotnē man Petruševska liekas visdrūmākā.
Garstāsts sākas ar ainiņu, kurā galvenā varone ar mazbērnu ir ciemos pie draudzenes. Mazdēls niķojas, grib pievākt pagultē atrastu mašīnīti, nesaprot, ka nedrīkst ložņāt pa spoguļgaldiņu un prasīt papildporciju. Stāstītāja, kuras papīros šis teksts atrasts pēc viņas nāves, rūgti nodomā, ka arī šeit vairs nevarēs nākt paciemoties, bet apciemojuma galvenais mērķis ir bijis pabarot Timočku un ļaut viņam paskatīties televizorā multenes. Anna ir neatzīta dzejniece, kas pelna iztiku, uzstājoties skolās, atbildot uz redakcijā saņemtajām jauno literātu vēstulēm un tamlīdzīgos darbiņos. Viņa visu laiku sūrojas par naudas trūkumu un ģimeni. Dēls, pret kuru viņa lielākoties ir labvēlīgi noskaņota, ir cietumā pasēdējis agresīvs dzērājs (un, ja jau viņš cietumā nedabū ēst, es arī šeit iztikšu ar sausu maizes šķēli un tēju), kas manipulē ar māmiņu un izspiež no viņas kādu kripatu naudas. Meitai Aļonai ir divi bērni, vecākais, Timočka, dzīvo pie Annas un ir viņas vienīgais prieks un acuraugs. Jaunākās tēvs ir precēts vīrietis, kas noīrējis Aļonai dzīvoklīti. Māte ar meitu nesatiek.
Pašā sākumā galvenās varones ir žēl, taču, jo tālāk lasa, jo atbaidošāka viņa kļūst. Anna atkārto savu bērnības pieredzi un, neaizmirstot pažēloties par savu kašķīgo māti, tieši tikpat naidīgi izturas pret meitu. Grāmatas beigās viņa pārmet meitai, ka vecmāmiņa slimnīcā atrodas tāpēc, lai glābtu Aļonas ģimeni, tomēr vīrs, tāpat kā visi pārējie, viņu nav varējis paciest.

Viņas acīs sariešas asaras, kaut kas cilvēcisks tomēr viņā ir palicis, es pamanu ar savādu apmierinājumu, ir viņā palicis drusciņ kauna, neveiklības sajūtas par savu izvirtību.

Nu lūk, viss stāsts ir par tādām maigām un mīlošām attiecībām, kas atkārtojas no paaudzes paaudzē. Anna raksta savas piezīmes un pat nenojauš, kā izskatīsies lasītāju acīs, viņa tic, ka ir cietēja, kam visi pārējie dara pāri. Nezinu, kā ar dzejoļiem, to grāmatā nav, bet sevi uzzīmēt viņai izdodas lieliski. Viņa ir kā dzīva. Brrr… Ja nebūtu dažu smieklīgu momentu, piemēram, stāsta, kā viņa zaudēja vienu darbu, jo uzrakstīja rakstu (kam bija zinātniskais līdzstrādnieks) par Minskas traktoru rūpnīcas divsimt gadu jubileju, un raksts tika arī nodrukāts, lūk, ja nebūtu šādu vieglāku brīžu, mazā grāmatiņa varētu cilvēku iedzīt stāvus zemē.
Bet vispār labs stāsts.

Advertisements

Posted on 27.01.2011, in Krieviski and tagged , , , , . Bookmark the permalink. 1 komentārs.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: