Šausmu romāns (pseido)intelektuāļiem

Mark Z. Danielewski “House of Leaves” by Zampanò, with introduction and notes by Johnny Truant. Il. Eric Fuentecilla. New York: Pantheon Books, 2000.

Pirms kāda laika es atkal un atkal uzdūros atsaucēm uz grāmatu House of Leaves, reizumis pavisam negaidītās vietās, piemēram, kāds jauns filozofs to nosauca par vislabāko Heidegera Sein und Zeit tulkojumu. Parasti atsauksmes iztika bez mirušu filozofu pieminēšanas un bija apmēram tādas: beidzot izlauzos cauri, satriecoši. Bija skaidrs, ka man šo grāmatu vajag. Tūlīt. Nopirku, saņēmu, izlasīju pirmās lappuses, pašķirstīju pārējās septiņsimt un nobijos. Vai tad šito normāls cilvēks var izlasīt un saprast? Jau veltījums grāmatas sākumā vēsta: „Tas nav tev”.
Visu vasaru House of Leaves nostāvēja kaudzē, līdz vienu dienu sadūšojos un devos labirintā. Tas sākas ar veca, akla vīra nāvi. Viņa dzīvoklītī atrod daudz aprakstītu papīru, un kaimiņa draugs Džonijs sāk no fragmentiem likt kopā Zampano (gribēju rakstīt “Sampano”, bet ja nu viņš nav spānis?) sarakstīto grāmatu: izdomātas dokumentālas filmas pseidoakadēmisku analīzi. Filmas autors – Pulicera prēmijas laureāts fotožurnālists Vils Neividsons – dokumentē, kā viņš ar sievu Kārenu Grīnu, bijušo modeli, un bērniem pārvācas uz lauku māju, vēloties saglabāt irstošo ģimeni. Taču māja izrādās lielāka, nekā tā izskatās no ārpuses (gluži tāpat kā grāmata ir lielāka par tās vāku). Tajā uzrodas jaunas, piķa melnas telpas, mūžam mainīgs un bezgalīgs labirints, kurā Neividsons ar brāli un vēl pāris cilvēkiem dodas vairākās bīstamās ekspedīcijās. Filma kļuvusi par kulta šausmeni, tai veltīti neskaitāmi darbi, un noris karsti strīdi par tās autentiskumu, par Neividsona un Grīnas psiholoģiskajām problēmām, kas ietekmē mājas uzvedību (un ir atsauce uz Šērliju Džeksoni), un to, kurš no pāra ir lielāks nelietis.

Akadēmiskā žargonā sarakstītajai monogrāfijai pretstatā ir Džonija zemsvītras piezīmes, kurās aizvien vairāk atklājas gan viņa dzīve (alkohols, narkotikas, nemitīgs gadījuma sekss, kas bieži izvēršas negadījumos, varmācīgā audžuģimenē pavadītā bērnība), gan Zampano grāmatas nomācošā ietekme uz viņa psihi. Džonija piezīmju kļūst aizvien vairāk, un viņa personiskais un dzīvais stāsts izrādās interesantāks par samērā sauso Zampano grāmatu, lai gan akadēmiskā stila parodēšana un vienlaikus nepakļaušanās tam ir gana ironiska. Atsvešinātas šausmas – un šis ir šausmu romāns tiem, kas nelasa t. s. izklaidējošos žanrus, – nav īpaši iespaidīgas. Džonija sajātā dzīve ir pavisam kas cits.
Vēstot par mājā paslēpto labirintu, kas sazarojas dažādos virzienos (protams, atmiņā ienāca Ešera zīmējumi, un tajā pašā lappusē viņš arī tika pieminēts), teksts mēģina atspoguļot telpas nepastāvīgumu, ierasto noteikumu zudumu un neomulīgo nepieciešamību darīt izvēli svešā teritorijā. Protams, tas, ka forma atdarina saturu, nav nekas jauns. Jau Po „Ašera namā”, kas neapšaubāmi ir ietekmējis Daņeļevski, izmantoja teksta skaniskos efektus, lai parādītu mājas sabrukšanu (paldies meitenei, kas Mācās valodas, par šo norādi). Kur nu vēl visi zīmējumdzejoļi. Taču „Lapu mājā” šis paņēmiens ir novests līdz galējībai. Reti kuru lappusi aizpilda vienkāršs teksts vienā šriftā, kas lasāms no kreisās puses uz labo un no augšas uz leju. Nabaga maketētājs noteikti ļoti nomocījās, kamēr ar visu tika galā.
Autora iecere izdodas, ja lasītāja ir pietiekami apzinīga, lai ļautos un izpētītu visus monotonos koridorus, un atgrieztos atpakaļ punktā, kur teksts sašķeļas. Taču uzmanīgi izlasīt lappusēm ilgus dažādu fotogrāfu vai ēku uzskaitījumus es vismaz nespēju – pat nojaušot, ka tā zaudēju iespēju pilnīgāk izdzīvot Neividsona ekspedīcijas smago pieredzi. Formas ekstravagantums visu laiku draud pārkāpt robežu starp veiksmi un pārspīlējumu, tomēr noturas pirmajā pusē.
Mēs dabūjam arī diezgan izvērstus mīnotaura, atbalss un iežu vecuma noteikšanas aprakstus un visu ko citu (skat. šeit). Grāmatas beigās ir pielikumi: ilustrācijas, alfabētiskais rādītājs, kurā ietverti arī grāmatā nesastopami vārdi (Yack!, Yahweh, Yale, yank, yard, yawn, yellow, yesterday, yesteryear, Yggdrasil, you, youth), citāti, dzejoļi, Džonija mātes vēstules. Man to visu pat īsti negribējās lasīt un joprojām šķiet, ka bija par daudz, taču beigās tieši vēstules visu parādīja citā gaismā, ļaujot iedomāties vēl vienu variantu, kā un kāpēc viss notika, un kliedējot aizdomas par stāsta samākslotību. Beigas sāpināja. Patiesībā būtu vajadzējis tūlīt sākt lasīt grāmatu no sākuma, bet to nu es atliku uz kādu citu reizi.
Pašķirstīt, paskatīties un palasīt grāmatu var izdevniecības Random House vietnē.
Šis ir pirmais Daņeļevska romāns, un grūti pat iedomāties, ko viņš ir sarakstījis pēc tam. Pēc šāda teksta loģiski būtu apklust.

Posted on 01.02.2011, in Angliski and tagged , , , , , . Bookmark the permalink. 2 komentāri.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: