Vienmēr tu, vienmēr es, vienmēr šis stāsts

Jeanette Winterson “The.PowerBook“. Il. Scott Garrett. London: Jonathan Cape, 2000.

Grāmatas fragments lasāms un klausāms šeit.
Uzreiz teikšu, kā ir. “The.PowerBook” ir visromantiskākā grāmata, kādu esmu lasījusi kopš nez kuriem laikiem. Ja būtu jāizvēlas starp šīs grāmatas stāstītāju Ali/Alix un misteru Dārsiju, es ņemtu pirmo (bet tā jau nu man kāds dos).
TPB ir ļoti līdzīga Vintersones “Ierakstīts tevī“, tikai labāka. Autore pēta tādu pašu spēji atnākušu mīlestību uz precētu sievieti, tikai šoreiz ir mazāk melodramatiskuma. Arī te ir ārkārtīgi poētiska valoda, kas brīžiem bīstami pietuvojas pašmērķīgi izpušķota teksta robežai, bet – vismaz manā lasījumā – to nepārkāpj. Valoda mani savaldzināja, un ar tekstu man izveidojās personiskas attiecības, ko nemaz tā negribas iztirzāt publiski, taču varu atklāt, ka tās nebeidzās līdz ar grāmatas izlasīšanu. Es tur vēl atgriezīšos.
Atšķiras forma. Šis nav klasisks lineārs romāns, drīzāk romāns stāstos. Kā saka Vintersone, viņa negrib strādāt literatūras muzejā, viņa grib rakstīt 21. gadsimta prozu.
Rakstniece Ali pēc pieprasījuma sacer stāstus, kuros ieraksta klientu, uz brīdi piešķir viņam jaunu identitāti, brīvību uz vienu nakti. Pasūtījumus viņa saņem e-pastā, un grāmatas nodaļas nosauktas tādos vārdos kā “VIEW AS ICON” vai “RESTART”. 2000. gadā tas noteikti izskatījās krietni neierastāk. (Jēziņ, kā skrien laiks. Vai atceraties, kad nosūtījāt savu pirmo e-pasta vēstuli? Es 1996. gadā, bet pati savu adresi ieguvu daudz vēlāk.)
Stāsti ietekmē ne tikai to varoņus, bet arī stāstītāju. Mūžvecais jautājums: vai autors sacer grāmatu, vai varbūt grāmata sacer viņu? Un ko dara lasītājs? Un ko tas maksās? Attiecību, ļaušanās un arī varas jautājums. Vintersone par to runā, izmantojot mūžvecus tēlus, kas neatļauti iemīlējušies. Mēs dabūjam uzklausīt Lanselota (hmm, ar īso vai garo a?) stāstu un vairākas variācijas par līdzīgu traģisku kaisli, taču grāmatā ir arī diezgan priecīgs piedzīvojumu stāsts par turcieti, kas, pārģērbusies par turku, kontrabandas ceļā veda uz Holandi pāris tulpju sīpolus un iemīlējās itāļu princesē. Pati(/s) Ali pārvietojas tekstā, laikā un dzimumā kā Virdžīnijas Vulfas Orlando, un visas stingri nospraustās robežas ir nieks, svarīga ir mīlestība. Vintersonei izdodas runāt tikai par to un nekļūt banālai pat tad, kad viņa, tas ir, Ali, vienkārši vairākas reizes atkārto: “Es tevi mīlu.”
Grāmata būtu citējama no sākuma līdz beigām. Es apskaužu Brici, kas tulkoja “Ierakstīts tevī”. Cik tuvas un intensīvas toreiz bija viņas attiecības ar Vintersones tekstu…

Tu esi spoguļa pasaule. Tu esi slepenā vieta, kas man atveras stikla viņā pusē. Es pieskaros tavai gludajai virsmai, un tad mani pirksti iegrimst otrā pusē. Tu esi tas, ko spogulis rāda un izdomā. Es redzu sevi, es redz tevi, divas, vienu, nevienu. Es nezinu. Varbūt man nevajag zināt. Noskūpsti mani.
Tu mani noskūpsti, un stikls aizmiglojas. Es beidzu domāt.

Starp citu, ap grāmatas iznākšanas laiku “The Guardian” publicēja pagaru rakstu par Vintersoni, kur ir gan intervijas fragmenti, gan visādas tenkas un kas palīdz saskatīt tekstā vairāk no pašas autores dzīves.

Posted on 14.02.2011, in Angliski and tagged , , , , , . Bookmark the permalink. 4 komentāri.

  1. Mani piesaistīja pāris dīvainas vietas, gan ne Vintersones grāmatā – tai klāt tik drīz netikšu, turklāt angliski lasu ne pārāk veikli – bet tepat un saitēs. Dažreiz kaut ko izlasu un aizdomājos, un, tā teikt, atjēdzos uz ceļa, kas ved mežā. Tā arī šoreiz. Lūk, kad lasīju Vintersones teikto: “I don’t want to be a curator in the Museum of Literature” – iztēlojos nevis parasto iedomātu un, jā, arī īstu putekļu un naftalīna devu, kas ierasti tiek iepildīta šādās frāzēs, bet gan to, ka būt kuratoram/-ei literatūras muzejā patiesi ir nesalīdzināmi marginālāka nodarbošanās kā būt rakstniekam/-cei. Tādu tīru literatūras muzeju nemaz tik daudz nav, taisnību sakot, nav gandrīz nemaz – galvenokārt tāpēc, ka valoda, kas rakstnieku/-ču veikumu ceļ gaismā, nebūt nav muzeja kā institūcijas pamatstihija. Dažādu rakstnieku un rakstnieču dzīvesvietām jeb memoriālajām mājām parasti ir tomēr “piejūgta” kāda cita, dzīvespriecīgāka vai, gluži otrādi, nedaudz biedējoša funkcija, parasti saistīta ar konkrēto personu vai vidi, vai notikumiem – lai noturētu auditorijas uzmanību. Turklāt šķiet, ka Latvijā memoriālo muzeju ir neproporcionāli daudz, reizēm šķiet, ka tas kaut kā ir saistīts ar kapiņu un pieminēšanas kultūru, nevis ar to, ka rakstnieki būtu mīļi, bet nu neņemos spriest. Turklāt literatūras muzeji arī īsti nav vajadzīgi, ja vien tie nav ar kaut ko ļoti īpaši, jo ir bibliotēkas un literatūras arhīvi. Gan atradu divas interesantas lietas – Modernās literatūras muzeju Marbahā, kas ir Vācu literatūras arhīva daļa: http://bit.ly/ia6Yqi , diemžēl mājaslapa ir tikai un vienīgi vācu valodā: http://www.dla-marbach.de/; un jauku sadaļu, kas stāsta par Viktorijas un Alberta muzeja iespieddarbu un grāmatu nodaļas bērnu grāmatu kolekciju: http://bit.ly/eEtqet , kā arī citām, piemēram, kaligrāfijas paraugu kolekciju.

    Interesantākais, ka intervijas ņobeigumā Vintersone izsakās kā tipiska mūsdienu muzeja kuratore: “History is a collection of found objects washed up through time. Goods, ideas, personalities, surface towards us then sink away. Some we hook out, others we ignore, and as the pattern changes, so does the meaning. We cannot rely on the facts. Time which returns everything, changes everything.”

    Like

    • Vintersone droši vien vai nu ļoti patīk, vai arī ir galīgi garām, ar mazu pulciņu trešo, kam nav spilgti izteikta viedokļa. Un ļoti femīna rakstniece. Neviena geju pāra grāmatā nebija.😉
      Nemaz neatceros, kad pēdējo reizi biju Literatūras muzejā. Visādos memoriālajos dzīvokļos un mājās ir sanācis būt biežāk, bet arī lielākoties sen un uz koncertiem vai lasījumiem, nevis aplūkot ekspozīciju. “Kalāčos” ar Neibartu sadzert (labi, es laikam toreiz vispār nedzēru) un tamlīdzīgi. Lūk, tā jauna meitene var iemīlēt literatūru, nevis ar klasi un skolotāju dodoties ekskursijās, bet lielākoties muzejmājas, šķiet, orientējas tieši uz skolēnu grupām un varbūt vēl inteliģentiem pensionāriem. Bet varbūt es maldos un manas zināšanas par muzejiem ir tikpat novecojušas kā Vintersones priekšstati.
      Kāda īsti ir muzeja pamatfunkcija? Krāt un izstādīt vai veikt zinātnisko darbu, pētīt?

      Like

  2. Visas tevis nosauktās darbības ir muzeja pamatfunkcijas, tikai izstādīšana nav viena pati – tā kopā ar daudziem dažādiem pasākumiem veido t.s. komunikācijas funkciju. Tā ka var gadīties, ka jauniešu pļāpas ar iesvilpušiem dzejniekiem arī tajā murskulī ietilpst, tādas kā lamatas viduskolniekiem/-cēm, vai zin`.

    Ar skolasbērnu grupām muzejos ir jocīgi – atceros sevi (tas bija ļoti sen) tādā organizētā gājienā uz muzeju – īstenībā neatceros neko, kaut droši zinu, ka esmu vests. Bet ļoti skaidras, patīkamas atmiņas un pat veseli stāsti saistās ar gājieniem uz muzeju pavisam agrīnā vecumā kopā ar mammu – vietējo novadpētniecības muzeju, Mākslas muzeju galvaspilsētā (atceros koka parketu),neiedomājami valdzinošo dabas (sāku krāt akmeņus ar fosiliju rakstiem), mazliet biedējošo, bet tādēļ jo sevišķi iecienīto Medicīnas muzeju un pašu noslēpumaināko, brīnumainiem mammas skaidrojumiem (patiesībā ļoti racionāliem) apvīto Anatomikuma ekspozīciju. Par to bija drusku “jāmaksā”, tādā nozīmē, ka pēc tam pāris dienas dzīvi iztēlojos cērmes un lenteņus un nedaudz, jāatzīst, baiļojos par savu zarnu traktu un vai man nebūs bāliķu anemoņu slimība anēmija, jo parazīti būs izēduši dzelzi un asinis taps caurspīdīgas – un, pats par sevi saprotams, es nolikšu savu mazo sudraba karotīti ar Mikimausa rokturi. Toties ieguvums bija spēja vasarā ķeksēt no grāvja dēles plikām rokām un rādīt citiem. Nu, vispār, šausmas.

    Bet nesen redzēju vienu bērnu grupu lielā etnogrāfijas un antropoloģijas muzejā, izskatījās, ka viņiem patika – bet tie arī bija pirmsskolnieki. Tiešām nezinu, vienīgais, ko varu secināt, ka laikam mazuļi jāievilina muzejos vēl diezgan neapzinīgā vecumā.

    Like

    • Acīmredzot jāiet ar ģimeni. Klases grupas ir pārāk lielas, nu, ja nerunā par plezīra braucieniem zaļumos, teiksim, uz to pašu Brīvdabas muzeju. No tā pasākuma es gan vislabāk atceros piknikošanu un to, kā viens klasesbiedrs ieskrēja zaļi aizaugušā dīķī, izglītojošā daļa sen aizmirusies. Bet Dabas muzejs ar mūžam nestrādājošo izrakteņu karti, jā, tā tik bija lieta. Es nepacietīgi gaidīju, kad varēšu sākt tur apmeklēt jauno ģeologu pulciņu, un vēl tagad man šķiet, ka spēja pazīt minerālus ietilpst džentlmeņa komplektā.
      Bet no literatūras atceros tikai franču bērnu grāmatu izstādi.

      Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: