Īstais darbs

Gary Snyder “The Real Work: interviews & talks, 1964-1979“. Edited with an introduction by William Scott McLean. Cover photograph by the Cherokee Labor Brigade; design by Hermann Strohbach. New York: New Directions Publishing, 1980.

Pārkravājot grāmatskapi, izcēlu laukā vairākas sen lasītas grāmatas. Tik sen, ka Snaidera (jeb, kā izrunāja pārdevēja Kauņas grāmatnīciņā, Sņīdera) grāmatā bija saglabājusies biļete – tikai par vienu latu – uz Radio kora 60 gadu jubilejas koncertu 2000. gada decembrī un vēl vecāka vilciena biļete, uz kuras kāds laipns cilvēks uzrakstīja vilcienu pienākšanas un atiešanas laikus tajā reizē, kad es braucu uz Budapeštu, Varšavā iekāpu vilciena nepareizajā galā un nonācu Prāgā. Budapeštā tiku nevis no rīta, bet pusnaktī, toties pa ceļam dabūju redzēt mazliet Žilinas un Bratislavas. Snaideram, kas bītņiku laikos ar preču vilcieniem un stopējot braukāja pa Ameriku, droši vien patiktu tāds mazs ceļojums.
Pati grāmata ir par vēlāku laiku, kad bohēmu bija nomainījis budisms un zemnieka dzīve. Dažāda garuma – no trim līdz 46 lappusēm – priekšlasījumos un intervijās Snaiders runā par dzejošanu un atdzejošanu, par augstās mākslas kā cilvēces gara glabātājas nozīmīgumu, par meditēšanu un dzīvi dzenbudistu klosterī, par Japānas subkultūru, par lauku darbiem vasarā un grāmatu lasīšanu ziemas noslēgtībā, bet galvenokārt – par piederību noteiktai vietai, tās iepazīšanu, iemīlēšanu un atbildību, par dzejnieku kā šamaņa pēcteci, par viņa vietu kopienā. Lasot rodas sajūta, ka tu klausies gudrā un labsirdīgā cilvēkā, ar kuru būtu ļoti patīkami vakarā pasēdēt virtuvē, dzerot tēju, runājoties un smejoties. Vienīgā problēma, ka mūsu bioreģioni atrodas tik tālu viens no otra, bet te var līdzēt Youtube.

Snaiders ir autors, ko nevar nepieminēt angliski rakstoši literatūrzinātnieki, runājot par ekodzeju (ecopoetry). Viņu lielā mērā ir ietekmējusi indiāņu kultūra, bet, kā apgalvo Snaiders, nav svarīgi, kāda ir tava ādas krāsa, svarīgas ir tavas attiecības ar zemi. Ja cilvēks jūtas piederīgs kādai vietai, iepazīst to, zina, kādi ir tās augi, dzīvnieki un minerāli, cenšas atrast labāko veidu, kā dzīvot gudri un saudzīgi, tā, lai pēc tūkstošiem gadu tur varētu dzīvot viņa pēcnācēji, – tādā gadījumā cilvēks domā kā iedzimtais.
Tā kā par indiāni tomēr ir jāpiedzimst, Snaiders, kas bija „sācis apjaust, ka varbūt no ceļa nogājusi ir visa rietumu kultūra, nevis tikai kapitālisms; ka mūsu kultūras tradīcijā ir zināmas pašiznīcināšanās tieksmes” un kas bija uzzinājis, ka Japānā joprojām ir dzīvas budistu tradīcijas, devās turp. Jau kādus 60 gadus viņš ir praktizējošs budists, tomēr – vai tāpēc – ne bez skepses.

Izrādās, viena no „Pasaules reliģiju” galvenajām funkcijām ir lielākā vai mazākā mērā uzturēt vai pastiprināt sabiedrību, kurā tās darbojas. Pat tās, kas par savu uzdevumu sauc cilvēku atbrīvošanu no ilūzijām, ir atklājušas, ka nepieciešami kompromisi, lai to mazā subkultūra nezaudētu ēkas un zemes, par kurām neliek maksāt nodokļus, un lai sabiedrība tām atļautu pastāvēt kādā kaktiņā. Tāpēc arī klosteros ir celibāts. Ja tur dzimtu bērni, viņi kļūtu par cilti. Cilts būtu vairāk ieinteresēta sabiedrības pārveidošanā, tā patiešām būtu kā dadzis acī. Ja tā nav sangha, kur valda celibāts, tādā gadījumā tā ir alternatīva sabiedrībai, alternatīva, kas var būt pārāk bīstama.

Un vēl:

Amerikāņiem ir pieejams ūdeņainu ideju lielveikals, tās ir atšķaidītas un saldinātas tieši tāpat kā viņu pārtika. [..] Viena neveselīga parādība Amerikā ir tā, ka vesela civilizācija cenšas nestrādāt – īpaši uz to uzķeras jaunatne. Mēģinot izvairīties no darba, notiek trīskārša atsvešināšanās: pirmkārt, tu mēģini no ārpuses iegūt enerģijas avotus vai resursus, kas to paveiktu tavā vietā; otrkārt, tu vairs nezini, ko var paveikt tavs ķermenis, no kurienes rodas ēdiens un ūdens; treškārt, tu zaudē spēju strādājot atklāt prāta un ķermeņa vienotību.
Amerikāņiem, kas devušies pa garīguma taku, milzīgu problēmu rada tas, ka viņi to dara ar galvu, nevis rumpi. Pat ja viņi to dara ar galvu un rumpi, tas notiek ērtos apstākļos, kur ēdienu pienes uz paplātes.

Sarunu grāmata mazāk izglīto, lai gan šo to par 20. gs. amerikāņu dzejas virtuvi un citiem jautājumiem var izlasīt, tā vairāk atgādina jau zināmo (ir taču pagājis jau krietns laiks, zaļais dzīvesveids ir padarīts par obligātu modes tendenci, tikai, jā, atšķaidīts un saldināts) – tā, ka rodas vēlme dzīvot mazliet citādi.
Snaidera paaudze esot atklājusi, ka dzejniekam nav jābūt nesaprastam. Ja tev ir ko teikt, klausītāji atradīsies.
Grāmatu var pašķirstīt Gūglē, pāris Snaidera dzejoļus internetā var lasīt arī latviski “Jaunajā Gaitā”.

Advertisements

Posted on 22.02.2011, in Angliski and tagged , , , , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: