Asiņainais kambaris

Angela Carter “The Bloody Chamber And Other Stories“. With an introduction by Helen Simpson. Il. Anne-Louise Knudsen. London: Vintage Books, 2006 (1979).

Andželas Kārteres vārdu pirmo reizi ievēroju kādā Nīla Geimena grāmatā – pateicības vārdos tiem, kas ietekmējuši viņa darbu. Vēlāk latviski izdeva viņas divus pēdējos romānus, tomēr angļu literatūrā viņa plaši pazīstama esot kļuvusi ar otro stāstu krājumu „The Bloody Chamber”, no kura trīs stāsti ir iztulkoti un publicēti “¼ Satori”. (Un, tā kā saiti atradu Vikipēdijā, atļaušos norādīt, ka visu krājumu var izlasīt angliski, lūk, šeit.)
Izdevumam, kuru lasīju, ir skaists, bet mānīgi gaišs vāks. Uz tā attēlotā ziema un vilks izskatās krietni bezzobaināki nekā Kārteres stāstos, kur ziemā neviens neiet mežā bez katru dienu uztrīta mednieku dunča, un pilsētas salonos nav drošāk.

Nodevīgie dienvidi, tu domā, ka tur nav ziemas, bet aizmirsti, ka nes to sev līdzi.

Plānajā grāmatiņā ir desmit versijas par pasaku tēmām: blīvs, griezīgs teksts. Kārtere vispār ļoti interesējās par dažādu tautu pasakām un vēl īsi pirms nāves kārtoja pasaku krājumu par attapīgām sievietēm. Titulstāsts „Asiņainais kambaris” ir deviņpadsmitā gadsimta beigu stāsts par Zilbārdi – franču marķīzu, kas tikko apprecējis ceturto sievu, vēl pavisam jaunu un nevainīgu meiteni. Nē, patiesībā meitene stāsta pati par sevi, par to, kā viņu savaldzina drūmā, milzīgā vīrieša dāvātie siltumnīcas ziedi un dārgakmeņi, kā viņa pakļaujas un iedomājas, ka tas ir viņas liktenis, ka marķīzs ir viņā saskatījis slēpjamies tumšu kaislību un mazohismu, ka viņa grib to, kas gaida nākotnē.

Es gulēju gultā viena. Un ilgojos pēc viņa. Un viņš man riebās.

Zaudējusi nevainību, kas sargā kā lietuvēna krusts, jaunā sieva var pavisam viegli kļūst par padevīgu upuri, ļauties priekšstatam par liktenīgu kaisli un mīlestību, kuras dēļ var arī mirt. Šādas iespējas priekšā nonāk arī citu stāstu varoņi, jo Kārteri šeit piesaista pasaku un seksualitātes tumšā puse, vardarbība, ko var pieņemt vai noraidīt, nekļūstot par pasīvu iekāres objektu, kas izšķīst, tiek aprīts un iznīcināts. Otrā iespēja mums ar autori, protams, patīk labāk.
Grāmatā ir arī pāris stāsti par skaistuli un briesmoni, Runča Zābakos pārgalvīgie piedzīvojumi, savedot kopā divus mīlētājus, kā arī pa vienai Meža ķēniņa, Sniegbaltītes, negaidīti iemīlējušās vampīres (skat. video) un trīs vilkaču pasakas. Pāris stāsti, piemēram, latviski tulkotais „Sniega bērns”, ir īsi un koncentrēti kā jau pasaka, taču lielākā daļa vairāk līdzinās ierastam literāram darbam, tajos sīkāk ieskicēti varoņi, teksts ir drīzāk juteklisks nekā askētisks. To pavisam labi var lasīt, nedomājot, ko no tā var mācīties, vienkārši izbaudot meistarīgu rakstnieces darbu.

Tomēr, tomēr…
Vilki zina ceļu uz tavu pavardu. Vienmēr tos neatvairīt. Vilka ādā var slēpties arī kāds cits. Un tev ir jāzina, kad cirst viņam ar nazi, bet kad – izlasīt no kažoka utis.

Advertisements

Posted on 25.02.2011, in Angliski and tagged , , , , , , , , , , , . Bookmark the permalink. 6 komentāri.

  1. Vai zini, ka ir arī filma pēc viena no stāstiem “The Company of Wolves” http://www.imdb.com/title/tt0087075/ Ieguvu, bet vēl neesmu skatījusies, ceru uz kaut ko creepy

    Like

    • Zinu, bet es filmas tā neiegūstu. Gandrīz nekad. 😉 Un man sāp sirds par to, ka Rīga vairs kino galīgi neciena. Kā aizeju uz KSuni, tā tur divi cilvēki pa visu zāli, pilnīgi neērti skatīties, jo pat elektrība, lai filmu parādītu, izmaksā daudz vairāk nekā viņu ieņēmumi par biļetēm. Bet tas jau ir cits stāsts.

      Priekšvārdā citēts režisors: “What she had written — the adaptation of the story basically — was too short for a feature film. (Loģiski, 11 lpp. garš Sarkangalvītes stāsts.) I suggested to her that we develop it into a Chinese box structure … thereby enabling us to integrate other stories and themes of Angelas own.” Jābūt creepy&sexy.

      Like

      • Īstenībā, ja labi pameklē, ļoti daudz ko var noskatīties onlainā, bez nekādiem sirdsapziņas pārmetumiem 😉 Un neviens kino šeit nerādīs 1984.gada filmu. Es domāju, ka kino ciena, bet KSuņa repertuārs mani neuzrunā jau krietnu brīdi. Kino Rīga runā labāk. (starp citu, abi kinoteātri izceļas ar interesantiem seansu laikiem – es kādu mēnesi gaidīju, kad darbdienā Vientuļo vīru ieliks PĒC darba laika)

        Like

        • Ja grib bez sirdsapziņas pārmetumiem, ir jāpērk DVD, taču to vienalga nevar ne salīdzināt ar filmas skatīšanos uz lielā ekrāna. Galīgi nav tas.

          Jā, seansi mēdz sākties pavisam nelaikā, tas gan. “Rīga” man arī patīk, bet “KSunī” cilvēki jaukāki. Man šķiet, pēdējā filma, ko tur noskatījos, “Mūsu tēvs kokā” (starp citu, filmas pamatā ir grāmata), Tev patiktu, tikai vairs nerāda. Un kokam tur ir jābūt lielam, pa visu sienu. http://www.imdb.com/title/tt1496005

          Like

  2. Man personīgi labak patīk filmas nekā gramata,s tomēr abiem ir savi plusi, ko jevar noliegt!

    Like

  1. Atpakaļ ziņojums: 50 meistarieņu darbi « Lasītājas piezīmes

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: