Par tulkošanu, rediģēšanu un kāpēc Lietuvā ir labāk

Varbūt esat ievērojuši, ka es bieži pieminu tulkotājus un redaktorus, diemžēl parasti tad, kad esmu neapmierināta ar lasīto grāmatu. Tāds nu ir redaktora darbs – labā tekstā tas nav pamanāms. Patiesībā redaktoram ir ļoti liela loma, viņš var gan saglābt sliktu tulkojumu, gan tekstā ielabot kļūdas. Latviešu kultūras izdevumi reti piemin redaktorus. Man nāk prātā tikai viens “Kultūras Foruma” numurs, vēl tajos laikos, kad KF iznāca kā NRA pielikums, kas bija veltīts daiļliteratūras tulkojumu rediģēšanai. Toties atcerējos kādu pasen lasītu interviju lietuviešu kultūras laikrakstā “Literatūra ir Menas”. Tajā pieredzējusi redaktore un tulkotāja Roma Zagorskiene dalās atmiņās par darbu izdevniecībā “Vaga”. “Kad tulko, viss ir grūti, nekad nav viegli.” Laikraksta redakcija laipni atļāva rakstu iztulkot un pārpublicēt šeit. Nebīstieties no svešajiem vārdiem, jo tālāk, jo raksts kļūst interesantāks.

Citu tulkojumus rediģēt man vienmēr patika pat vairāk nekā pašai tulkot. Rediģēdama nervozēju, plosījos, piktojos, ka tulkojumi ir slikti. Bet it kā ir vieglāk, kad ir izejmateriāls, tu vari vismaz pietuvoties pilnībai, īpaši, kad tulkojums labs, kaut arī skaidrs, ka to nekad nesasniegsi. Bija tā, ka visslavenāko grāmatu varēju ņemt un rediģēt, bet tulkot lielu darbu baidījos – šķita, ka nepietiks dukas.

Visu interviju “Starp rediģēšanu un tulkošanu” latviski lasiet šeit.

Lietuvā, starp citu, gada labākajam redaktoram pasniedz balvu “Zelta lupa”. Vēl citas intervijas ar redaktoriem lietuviski atrodamas Lietuvas Daiļliteratūras tulkotāju savienības vietnē.
Par aizdomīgiem tulkojumiem krievu valodā un kā tos rediģē, nerediģē vai pārraksta vakar diskutēja kopā “Что читать?”. Plašas pārrunas par zudušo rediģēšanas mākslu pirms pāris nedēļām izvērtās laikrakstā “The Guardian”.

Lietuviešu kultūras izdevumus var brīvi lasīt internetā. “Latvijas Avīzē” janvāra vidū bija raksts “Kultūrizdevumu jomā vajadzīga skaidra un vienota koncepcija”. Lūk, citāts no tā:

Žurnālu izdevēji ir kritiski par iespējām pāriet uz interneta versijām. I. Šteimane uzskata, ka sabiedrībā valda mīts par tīmekļa vietņu bezmaksas pastāvēšanu. “Šāda vietne pastāv arī “Kultūras Forumam”, piedāvājot laikraksta arhīvu, bet tas notiek paralēli drukātajai versijai,” uzsver I. Šteimane. Specializētu kultūras laikrakstu veido autori un redaktori, kam tas ir profesionāls darbs. Viņa uzsver, ka laikraksta uzturēšana vietnē maksātu 20 000 latu, kas nepieciešami drukai, bet autorhonorāri nesamazinātos.
Līdzīgās domās ir arī [“Karoga” redaktore] I. Kolmane: “Var ietaupīt tipogrāfijas izmaksas, taču mājaslapa ir jāizveido, turklāt tas jādara ar licencētām datorprogrammām. Vēl tā jāuztur un autoriem jāmaksā honorāri.”

Viļņā nupat bija grāmatu gadatirgus. Izlasot 18 lpp. garo pasākumu programmu, tā vien gribējās turp doties. Reiz sūrojos, ka Toma Venclovas sarakstītajā Viļņas ceļvedī pietrūkst personiska stāstījuma. Nu viņš ir sarakstījis atmiņu grāmatu par Viļņu. Leitiski nesen ir iznākuši Dž. Balarda, Alana Ginsberga un visādu citādu labu autoru tulkojumi. Arī vairākas jaunās oriģinālliteratūras grāmatas rādās esam interesantas. Pēc tirgus vai visos leišos grāmatu emuāros bija ieraksti, fotogrāfijas un pat video par to, kas redzēts, dzirdēts un nopirkts, un skanēja žēlabas, ka pasākumi pārklājās un uz visiem, kas interesē, nekādi nevarēja tikt.
Rīgā Baltijas grāmatu svētki notiks šajā nedēļas nogalē. Izlasot četras lappuses garo programmu, ir skaidrs, ka šo tirgu, tāpat kā visus iepriekšējos, neapmeklēšu. Nav gandrīz nekā, kas piesaistītu skatienu. Ja nu vienīgi divas tikšanās ar spilgtām, jaunām rakstniecēm, kuru grāmatas – labu tulkotāju Maimas Grīnbergas un Daces Meieres interpretācijās – iznāk ap šo laiku. Diemžēl tikšanās ir katra savā dienā, kas mani mudina nevis apmeklēt Ķīpsalu divreiz, bet gan neiet turp vispār.
Somu rakstniece, pa pusei igauniete, Sofi Oksanena, ko “Jumava” nekautrējas nodēvēt par ekscentrisku, par savu romānu “Attīrīšanās” ir saņēmusi vairākas balvas. Spriežot pēc atsauksmēm, darbs ir saistošs, kaut arī pasmags – kā jau par Staļina laikiem un cilvēktirdzniecību mūsdienās.
Lielbritānijā dzīvojošās lietuvietes, mākslas vēsturnieces Kristinas Sabaļauskaites (un kur gan no tīmekļa pazudusi viņas fotogrāfija ar gredzenotajiem pirkstiem?) debijas romāns “Silva Rerum” par baroka laikmeta bajāru dzīvi ir superhīts – piedzīvojis jau četrus vai piecus metienus un izpelnījies vairāk vai mazāk atzinīgas atsauksmes gandrīz visos manis lasītajos emuāros. Lietuvas mesē uz izķeršanu aizgāja svaigi publicētais turpinājums par mēra laikiem.
Abas grāmatas es gribētu vismaz pamatīgi aplūkot, taču, pazīstot sevi, tas visticamāk notiks vēl pēc pāris gadiem. Tomēr tiem, kas dzīvo tuvāk Ķīpsalai vai ir ziņkārīgāki, būs iespēja dabūt ne tikai grāmatu, bet arī autogrāfu. Man vairāk žēl, ka nedzīvoju tuvāk Londonai. Kingstonas Universitātē 2. martā ar Čainu Mjevilu varēs diskutēt par literatūru un politiku.

The new weird – generically indeterminate as it is – offers a potent trope linking pasts and presents and opening new terrains for writing creatively and differently even though its political, philosphical and cultural ramifications may be less easy to fathom.