Līķu muša

Patrīcija Kornvela “Līķu muša“. Tulk. Liana Blumberga, il. Arnis Kilbloks. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007. (Patricia Cornwell. Blow Fly. 2003.)

Domāju, ka tas būs detektīvs, bet izrādījās — trilleris. Vēl trakāk, atklājās, ka tas rakstīts uz pirmā vāka. Nu, kāpēc gan es neticu reklamējošajiem citātiem uz vākiem? Šis vārds taču ir pareizs, tāpat arī daudznozīmīgais apgalvojums, ka “šī romāna nianses pārsteigs pat pieredzējušu lasītāju”.
Autores vārds bija dzirdēts, turklāt grāmatas galvenajai varonei, tiesu medicīnas ekspertei Kejai Skarpetai, 1999. gadā esot piešķirta Šerloka balva kā labākajam literārajam tēlam detektīvliteratūrā (iedomājos patologanatomi Semu no seriāla “Mēmais liecinieks“). Uz grāmatas apvāka uzskaitītas arī citas balvas, ko saņēmuši iepriekšējie Kornvelas romāni.
Skarpeta Semai nemaz nav līdzīga, grāmatā viņa nekādu lielo lomu nespēlē, un par tiesu medicīnu tur neko nevar uzzināt. Turklāt šis ir sērijas divpadsmitais romāns, kas turpina pāris iepriekšējos darbos aizsāktu sižeta līniju. Par Skarpetu nemitējas domāt psihopātiski dvīņubrāļi, liela noziedznieku karteļa vadītāja dēli. Abi ir jau mēģinājuši Skarpetu nogalināt. Tagad viens sēž nāvinieku kamerā, otrs — purvainā upē, kuras apkaimē nemitīgi pazūd sievietes. Pirmais, par Vilkaci dēvētais Žans Batists Šāndons, ir no galvas līdz kājām noaudzis ar gariem matiem. “Viņš ir pastāvīgi magnetizēts un mēnessērdzīgs, un gaišredzība ļauj viņam skaidri redzēt bez acīm.” Domājat, tās ir vājprātīgā iedomas? Nekā, ja izlasīsit grāmatu līdz galam, jūs sagaidīs kāda pārsteidzoša nianse.
Tā nebūs pirmā. Skarpetai ir māsasmeita Lūsija, satriecoši daiļa un gudra, un prasmīga. Viņa prot gan programmēt (jau vidusskolā viņa kā interne veidoja FIB Kriminālo mākslīgā intelekta tīklu; nez, ko vēl FIB uztic skolniekiem?), gan šaut, gan vadīt helikopteru un privātu izmeklēšanas aģentūru; prot visu atrast internetā, taču nezina, ko iesākt, ja sameklētā informācija ir franciski vai, pasarg’ die’s, poliski. Kopā ar savu labo čomu Rūdiju, kas reiz viņu mēģināja izvarot, Lūsija dodas uz Ščečinu novākt Šāndonu ģimenes advokātu Roko. Grāmatas darbība notiek kādu laiku pēc 2001. gada septembra. Ščečinā ir tā:

Pieklājīgu iztiku nopelnīt te ir neiespējami. Ļoti maz cilvēku zina, kā ir dzīvot jaukā mājā, braukt ar jauku mašīnu, valkāt jaukas drēbes, pirkt grāmatas vai doties atvaļinājumā. Runā, ka Polijā nevienam nav naudas, izņemot krievu mafiju un kriminālos karteļus, un ļoti bieži tā ir patiesība. [..]
Viņš ir svarīgs vīrs, kurš apmetas “Radisonā” ik reizi, kad iebrauc Ščečinā. Tā pilsētā ir vienīgā solīdā viesnīca, un administrācija aizvien sūta viņam dāvanas, ieskaitot smalku konjaku un Kubas cigārus, jo viņš savus rēķinus maksā amerikāņu dolāros, nevis nevērtīgajos zlotos.
[..] dolāros, kas ļoti grūti iegūstami un labi noder melnajā tirgū.

Grāmatas sižets kopumā un varoņi ir apmēram tikpat pārliecinoši kā Polijas ainas. Principā pietiek izlasīt saīsināto “The Guardian” variantu. To es pat silti iesaku izdarīt. Pašu grāmatu lasīt var, bet nav vērts. Latviski teksts skan diezgan labi, acīs duras tikai netranskribēti Francijas vietvārdi, “zariņu kukaiņi” (tieši tā, pēdiņās) un burtiski tulkotas idiomas:

— Nekādi nevaru tevi nosaukt par Tomu, — Marino dod pretsitienu. — Tas nepiestāv tavai sejai.
— Esi mans viesis. Esmu ar to apradis.

Tādos teikumos es neredzu punktu.
Domāju, ka Kornvela no lasāmo autoru saraksta ir izsvītrota uz mūžīgiem laikiem, bet tad ziņkārīgi devos palūkoties, kā romāns novērtēts “Amazonē”. Pārliecinošā pārsvarā valda viena zvaigznīte, tomēr vidējais vērtējums ir divas zvaigznītes. Kornvelas un Skarpetas fani ir sašutuši gan par stila maiņu, gan par nekonsekvenci varoņu vecuma, nodarbošanās un raksturu ziņā, gan par augšāmcelšanos, kas neesot iespējama pēc iepriekšējo grāmatu notikumiem, gan vienkārši neticamo sižetu un sasteigto un neapmierinošo atrisinājumu. Sapratu, ka Kornvelai var dot vēl vienu vai divas iespējas, jo pirmās sešas grāmatas esot vislabākās, bet gan šī, gan otra latviski izdotā — “Pēdas” — labāk būtu palikusi nepublicēta.
Starp citu, Skarpeta bija pirms “C.S.I.”.

Advertisements

Posted on 25.04.2011, in Latviski and tagged , , , . Bookmark the permalink. 8 komentāri.

  1. Skaidrs nelasīšu 🙂 Reizēm gan es nožēloju,ka jau sešus gadus neesmu bijis nevienā bibliotēkā un tādējādi vairs praktiski nesanāk lasīt tulkoto literatūru latviešu valodā. Vidusskolas un augstskolas laikos, es nepalaidu garām nevienu šādu trilleri vai detektīvromānu.

    Like

    • Vai tad pie mājām kaut kur puslīdz tuvumā bibliotēkas nav? Tās taču strādā arī sestdienās.
      Es nesaprotu, kāpēc izdevēji nesāka ar pirmo grāmatu vai vismaz kādu no agrākiem romāniem, kas bija augstāk novērtēti un ko var pilnībā uztvert kā atsevišķu darbu.

      Like

      • Ja godīgi, tad kaut kā vairs nepavisma nav intereses iet uz bibliotēkām. Bet izdevējus es arī nekad lāga neesmu sapratis, pēc kā viņi vadās izdodt kādu no grāmatām. Jā, bet izdot sesto no veselas sērijas grāmatām aizmirstot par pirmo, tur nu ir jāpacenšas. Pārspēt to varētu izdodot kādai divsējumu grāmatai tikai otro sējumu.

        Like

        • Nē, nu nesaki tā par bibliotēkām. Nauda ietaupās noteikti. Cik ir tādu grāmatu, kuras tu gribētu vēlreiz pārlasīt? Man diezgan maz. Un vietas mājās arī nav tik daudz, nav manā pilī lielās bibliotēkas istabas 😉 Tas, kas tev patīk no krieviem, biblenēs varētu būt diezgan pieejams.
          Es reiz paņēmu kaut ko ļoti līdzīgu, Zvaigznes izdotu, un piedzīvoju pirmo šoku par tulkotājas darbu. Tas bija tik briesmīgs kā Googles tulkojums, nepārspīlēju. Ja es būtu šo grāmatu nopirkusi (tie bija vismaz Ls 7 pirms gadiem pieciem), es noteiktu būtu uzrakstījusi dusmu vēstuli izdevniecībai. Bet tā – nododam grāmatu bibliotēkā un taupam nervus.
          No tādas nekomplicētas izklaides man kādreiz patika Dorotejas Simpsones mazās grāmatiņas par inspektora Teneta dēkām. 12 grāmatiņas hronoloģiski pilnīgi sajauktā secībā.

          Like

          • Simpsoni es esmu lasījusi, iespējams, ne gluži visu, man apnīk sarežģījumi personiskajā dzīvē un meitu kulinārijas konkursi. Kornvelas pirmās grāmatas varētu vilkt uz bišķi intelektuālāku izklaidi, jo tur, cik sapratu, līķu uzšķēršana ir pietiekami izvērsta un zinātniska.

            Like

          • Krievu gabalus es kādreiz pirku visus, kad bija iekrājušies kādi 500, atdevu radagabalam, nebija vairs mājās vietas. No tām pārlasīju labi ja kādas 20. Savukārt populārzinātniskās, kuras man ir tikai ~400 es vismaz lielāko daļu domāju pārlasīt. daļu šad tad izmantoju vienkārši kā uzziņu literatūru.
            Kādreiz jā gāju uz bibliotēku vismaz reizi nedēļā un gadā, kādas 150 grāmatas izlasīju mierīgi. Tagad man kaut kā bookdepository ir iepaticies un mēnesī kādas 10 grāmatas sanāk nopirkt.

            Like

  2. Es arī neredzu punktu lasīt šo grāmatu 😀
    Kā tu izvēlies grāmatas lasīšanai- pēc ieteikuma?

    Like

    • Visādi. Šajā gadījumā es gribēju detektīvu un no bibliotēkas piedāvājuma, daudz neprātojot, paņēmu pāris grāmatas, kas nebija lasītas un varēja nebūt galīgi garām. Autores uzvārds arī bija dzirdēts. Citkārt varu lasīt grāmatu gan autora, gan izdevniecības, gan tulkotāja uzvārda pamudināta. Nopirkt tāpēc, ka intriģējošs nosaukums vai skaists vāks. Grāmatu iedod palasīt vai iesaka kāds, kura gaumei es uzticos. Tas var būt darbs, kas ietekmējis daudzus citus — šī iemesla dēļ es kādreiz noteikti lasīšu Lavkraftu. Izlasu saistošu atsauksmi — tai nav obligāti jābūt pozitīvai. Vienkārši iekrīt acīs.
      Un tad no visas lielās kaudzes mēģinu atrast to, ko gribu tieši šobrīd.

      Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: