Nākotnes anarhija

Ken MacLeodThe Cassini Division“. Il. Mark Salwowski. London: Orbit, 1998.

Kas, nez, man ir ar sērijām? „The Cassini Divison” izrādījās cikla trešā grāmata, bet to es noskaidroju jau pēc tās pabeigšanas. Lasot mani tas netraucēja, tomēr pieņemu, ka zinot, kā viss sākās un kas īsti ir daži grāmatas personāži, būtu vēl interesantāk.
Ir 2303. gads. 22. gadsimtā cilvēce ir piedzīvojusi ekonomiskās sistēmas sabrukumu, milzu epidēmiju jeb zaļo nāvi un datorvīrusu, kas izplatījās ar radioviļņiem un nobeidza visus datorus. Ļaudis, kas to visu pārcieta, sāka neieredzēt kapitālismu, zaļos, kuriem piedēvēja nāvējošās epidēmijas tīšu izraisīšanu, un Jupitera iedzīvotājus, mūsu pēctečus, kas evolucionējuši tālāk par cilvēkiem un raida bīstamos radiosignālus. Uz Zemes pastāv savdabīgs anarhisms, kura ideoloģija balstās 19. gadsimta domātāju (Marksa, Darvina, Nīčes utt.) diezgan pesimistiskajās un ciniskajās idejās. Uz Marsa valda anarhokapitālisms, valsts tur nav, bet visa vara ir uzņēmumu rokās. Daži kapitālisma piekritēji dzīvo arī Londonā, spītīgi izmanto naudu un tirgojas ar ziņkārīgajiem ekotūristiem, kas brauc pētīt urbāno ekoloģiju un arheoloģiju un pie reizes Temzā noķert kādu zivi. Neviens nezina, kas notiek uz Jupitera, pie turienes pēccilvēkiem jeb pārcilvēkiem nokļūt nav iespējams, taču ir skaidrs, ka viņi strauji attīstās un vismaz kādreiz ir sadarījuši daudz slikta. Saturna gredzenu spraugas vārdā nosauktajai Kasīni divīzijai, “kolektīvajai dūrei ienaidnieka sejā”, ir aizdomas, ka jupiterieši arī tagad perina ļaunus plānus.
Šī nav militārā fantastika. Maklauds neraksta par to, kā mēs karojam ar svešajiem. Viņu vairāk interesē, kurā brīdī cilvēks kļūst par svešo, cik daudz mākslīgā intelekta cilvēku padara par mašīnu.

‘Strangers in the strange land. Marx was wrong – we aren’t alienated from our humanity, alienation is humanity. We’re always capable of stepping back and looking at what we’re doing, from the outside as it were – we have an outside, inside, and it’s as infinite as space. No Turing test can come close, no matter how good it is at faking an organism. Machines calculate; people count. Machines have programs; people have purposes.’ I stop and stare at him and take another shot of beer. ‘So there.’
‘People are machines too,’ he says. ‘And machines will have all we have, once we’ve transferred our minds to them.’
‘That’s what you call it. Stripping your brain away layer by layer and modelling it on a computer is what I call dying.’
‘It’s transcending,’ he says. He slaps his chest, almost setting himself spinning. ’This is dying. „The meat is murder.”’

Runājot par slepkavību, vai ir pieļaujama kādas augstākas rases preventīva iznīcināšana, ja zināms, ka viņi varētu nepiepūloties iznīdēt vai paverdzināt cilvēkus – kā jau zemāk attīstītas radības? Šis jautājums steigšus jāatrisina romāna varoņiem, un pat viņi paši nav vienisprātis, kur nu vēl visi pārējie Zemes iedzīvotāji.
Grāmata ir diezgan plāna, iespējamie nākotnes sabiedrības modeļi tajā nav attēloti sīki un smalki, taču pietiekami ticami un nepārsaldinot. Lūk, lidostas apraksts:

Airports are quiet places, where people make their leisurely way along covered walkways to the waiting craft. Around the sides of the concourse are tables with drinks and snacks, open-sided rooms with stores of the kind of supplies you might need and are likely to forget, racks and shelves where you can browse and, if you like, take away a book or journal or disk. There’s a knack, a politesse, of picking just enough entertainment for you to have finished at the end of your journey, or at the end of one of its stages, so that you can casually place it on another airport’s shelves. At some airports there’ll be a group of musicians or a troupe of acrobats or whatever. You can stay within sight and sound of them, or move away. The only barriers you’ll encounter are to keep you from wandering into danger. Sometimes you’ll help other people with their luggage, sometimes you’ll ask for a hand. If you have a long wait for your flight, you might feel like joining in some of the support activities, making sure that more hurried passengers get their refreshments or books or help with heavy luggage or small children. That’s what airports are like.

Nepavisam ne kā Duglasam Adamsam.
Protams, uzreiz gribas salīdzināt ar Le Gvinas klasisko utopiju “The Dispossessed”, kurā anarhistiska sabiedriskā iekārta ir aprakstīta krietni izvērstāk, taču man, godīgi sakot, Maklauds sagādāja vairāk prieka. Viņam ir vairāk darbības un šķelmīguma. Evolucionējušie kosmonautu skafandri vien ir ko vērts. Tie spēj pārvērsties jebkādā apstākļiem atbilstošā tērpā, bet, ja īpašnieks nedod precīzus norādījumus, viņam mugurā būs rozā mežģīnes un kruzuļi vai kāds vēl mulsinošāks apģērba gabals.
Grāmatas nodaļām doti tādi nosaukumi kā “News from Nowhere“, “The Iron Heel“, “City of the Living Dead“, “In the Days of the Comet“, “After London“.
Par mūziku Maklauds daudz nerakstīja, lai gan viss sākas ar pamatīgu ballīti. Nez, vai viņi vēl klausījās ko tādu?

Vai tādu?

(Dziesmu teksti šeit.)

P.S. Līdz rītdienai varat lejuplādēt K. Valenti (Catherynne M. Valente) vēl neizdoto grāmatu “The Girl Who Circumnavigated Fairyland In A Ship Of Her Own Making”.

Advertisements

Posted on 01.05.2011, in Angliski and tagged , , , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: