Delfīnu balss

Leo Szilard “The Voice of the Dolphins and Other Stories“. New York: Simon and Schuster, 1961.

Fiziķim Leo Silārdam (Szilárd Leó, 1898.–1964.) piederēja gan kopā ar viņa skolotāju Einšteinu izgudrota ledusskapja modeļa, gan atomreaktora patenti. H. Velsa romānā izlasījis par izdomātām atombumbām, viņš saprata, ka ieroču radīšanai var izmantot 1933. gadā paša atklāto ķēdes kodolreakciju. Silārds cerēja, ka atombumbas draudi piespiedīs padoties Japānu un Vāciju (bija 2. Pasaules karš) un ka ASV valdība neizmantos kodolieročus pret civiliedzīvotājiem. Kas notika tālāk, visiem jau ir zināms. Vizma Belševica par to ir sarakstījusi dzejoli.
Silārds pēc kara pievērsās molekulārbioloģijai un sacerēja avīžrakstus par atbruņošanās nepieciešamību. Stāsta, ka pēc viena raksta noraidīšanas Silārds kādam draugam esot teicies izmēģināt citu pieeju: stāstus.
Grāmata gan sākas ar cita autora darbu: Stīvena Vinsenta Benē (Stephen Vincent Benét, 1898.–1943.) pagaro dzejoli “Nightmare for Future Reference” (lasāms izlases 1. sējuma 457. lpp.), kas arī ir par karu, par to, pie kā cilvēkiem jāpierod, kad Zemei no viņu izdarībām ir kļuvis slikti.
Pirmais, lai gan visvēlāk sacerētais (1960. g.), un garākais stāsts “Delfīnu balss” (tas ir televīzijas raidījuma nosaukums) ir nākotnes vēsturnieka raksts par Vīnes institūtu, kurā Krievijas un Amerikas zinātnieki iemācās sazināties ar delfīniem. Kā vēlāk apliecināja arī, piemēram, Robērs Mērls un Duglass Adamss, delfīni ir ļoti gudri. Apguvuši matemātiku, ķīmiju, fiziku un bioloģiju, viņi ierosina veikt dažādus eksperimentus, kuru rezultātā institūta darbinieki saņem ne vienu vien Nobela prēmiju fizioloģijā un medicīnā. Pašiem delfīniem diemžēl prēmiju piešķirt neļauj tās nolikums. Nozīmīgākais izgudrojums izrādās modificēta aļģe, kas augot izdala plaša spektra antibiotiku, piesaista slāpekli (tātad nav jāmēslo), no tās iegūst garšīgu un uzturvielām bagātu proteīnu. Ja to apēd zināmā daudzumā, ievērojami samazinās sieviešu auglība. Vīriešu vairošanās spējas paliek neskartas. Lai cik aizdomīgs man neliktos šis aspekts, droši vien tieši tāpēc aļģu produkti kļūst ļoti populāri (katoļu baznīcai tie tomēr īpaši neiet pie sirds) un sagādā institūtam prāvus ienākumus, kurus delfīni tikpat ciniski izmanto politisko problēmu risināšanai. Traucējošajiem politiķiem piedāvā labi atalgotus pilna laika padomdevēju posteņus, un neviens no šī darbiņa neatsakās, visi aiziet no parlamenta. Pats pakāpeniskās atbruņošanās plāns pārlieku paļaujas uz saprātīgu rīcību, taču stāstā tas izdodas. Šis ir optimistiskākais krājuma darbs.
Arī pārējos stāstus Silārds ir sarakstījis kā zinātnieku atskaites vai vēstījumus, kuros iezogas sarkasms gan par politiku, gan zinātnes administrēšanu. Piemēram, stāstā, kas latviski publicēts ar nosaukumu “Galvenā stacija” krājumā “Dēmonu dzīres” (tulkojis A. Plēsums, visticamāk no krievu valodas, autora uzvārds rakstīts kā Scilards), zinātnieki atlido uz Zemi, lai noskaidrotu, kāpēc te vairs nav dzīvības un vai tam ir kāds sakars ar dīvainajiem uzliesmojumiem, kas tur novēroti pirms pieciem gadiem.

Tas izklausījās diezgan nepārliecinoši, tāpēc ka urāns pats no sevis neuzliesmo un ir nepieciešams visai sarežģīts sagatavošanas process, lai tas iegūtu sprāgtspēju. Tā kā Zemes iemītnieki, kas uzcēluši visas šīs pilsētas, noteikti ir bijuši saprātīgas būtnes, tad grūti iedomāties, ka tie būtu veltījuši tik daudz pūļu urāna apstrādei tāpēc vien, lai iznīcinātu paši sevi.

Tas nav vienīgais sarežģītais jautājums, kas zinātniekiem jāatrisina. Kāpēc, piemēram, telpās ar uzrakstiem “Vīriešiem” un “Sievietēm” tieši pirms defekācijas ir notikusi metāla disku upurēšana?
Viens stāsts nav par atomkaru. “Marka Geibla fonda” galvenais varonis nokļūst nākotnē. 2050. gadā neviens vairs nedraudzējas ar cilvēkiem, kas nav izrāvuši visus zobus. Protams, nav likuma, kas aizliegtu dzīvot ar zobiem mutē, tikai kārtīgi ļaudis tā nerīkojas, viņi sakopj sevi. Gandrīz neticami, ka stāsts sarakstīts 1948. gadā. Vai nu toreiz bijis tāpat kā tagad, vai arī autors tiešām mācējis saskatīt, kā virzās sabiedrības attīstība.
It kā zinātniskie teksti nav ļoti viegli lasāmi, pietrūkst dialogu, bet gadskaitļu un citu detaļu ir par daudz, īpaši “Delfīnu balsī”, kas man vispār šķita par garu. Taču kopumā ieskats aukstā kara gaisotnē ir diezgan iespaidīgs un pašiznīcināšanās tēma joprojām aktuāla.

Advertisements

Posted on 03.06.2011, in Angliski and tagged , , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: