Šonedēļ internetā. 10

Ak, ko gan es darītu, ja nebūtu tvitera? Tas man ir palicis gandrīz vienīgais vietējo ziņu avots, un šonedēļ vienu dienu es tviterī ielūkojos ik pēc pāris minūtēm. Lai nenāktos skumji šņaukāties un prātot par mantu kravāšanu, prom braukšanu un atteikšanos no pilsonības, kā daži dara, ir vērts atcerēties, ka ne vienmēr citur ir labāk.
Žurnālā “New Internationalist” publicēts raksts “Eyes to the far right“, kurā iezīmētas pēdējo gadu pārmaiņas Eiropas politikā:

An insurgent radical rightwing strand pollutes representative politics in most nations across the continent. Public debates on ‘national identity’ are blurring the lines between acceptable political discussion and divisive rhetoric that marginalizes minorities. These ‘conversations’ redefine what it means to be a citizen, and Europe’s non-white citizenry are largely left out of them. Disorganized parties that once garnered disparate, fluctuating support have honed their language, policies and organizational capabilities and been voted into parliaments across the continent.

Tviterī varēja uzzināt arī par jauna latviešu izdevuma tapšanu. Portālā “Publikai” vēsturnieks Kaspars Zellis atgādina, ka “Varai nav monopola uz vēsturi“:

Autoritārā sabiedrībā vēstures uzdevums ir pamatot politiskā režīma pastāvēšanu vai valdošā sociālā slāņa pozīciju nostiprināšanu. Demokrātiskā sabiedrība ne ar ko šajā ziņā neatšķiras. Tomēr, ja autoritāra vara dažādi apspiež tās sociālpolitiskajam mītam neatbilstošu vēstures skatījumu, tad demokrātijai ir jāveicina arī citādās vēstures parādīšanos. Respektīvi — varai nedrīkst piederēt monopols uz vēsturi.

Ar to visu savā ziņā sasaucas kaismīgais Jāņa Ulmes privātais pārtikas suverenitātes manifests:

Retāk mēs piedomājam par to, ka stāsts par pārtikas suverenitāti ir arī stāsts par elementāru pašcieņu. Jo mūs visus kāš!!! Kāš tā kā manuprāt vēl nekad. Neviena, pat parazitējošākā ideoloģija vai režīms uz saviem kulta kalpiem nav uzvārījusies tā, kā tā, kas iegalvo, ka ēdot plastmasu dārzeņa vai augļa izskatā mēs dzīvojam veselīgi, kvalitatīvi, atbildīgi un moderni. Kurzemniekiem ir tāds teiciens “tu nečurā man uz galvas un nestāst’ ka silts lietiņš līst”.

“New Internationalist” ir kooperatīvs, kas izdod ne tikai žurnālu, bet arī grāmatas, piemēram, Keina balvu saņēmušo afrikāņu stāstu krājumus. Keina balvu (veselus desmit tūkstošus mārciņu), ko reizēm dēvējot arī par Āfrikas Bukeru, pasniedz kopš 2000. gada, un 11. jūlijā būs zināms tās jaunais ieguvējs. Visi pieci stāsti, kas iekļuvuši fināla kārtā, ir publicēti internetā, un es esmu iecerējusi tos šo četru nedēļu laikā izlasīt. Varbūt kāds grib man pievienoties? Kandidātu saraksts:

    NoViolet Bulawayo (Zimbabve) “Hitting Budapest“. “The Boston Review” Vol 35, no. 6 – Nov/Dec 2010;
    Beatrice Lamwaka (Uganda) “Butterfly dreams” no krājuma “Butterfly Dreams and Other New Short Stories from Uganda”. Critical, Cultural and Communications Press, Nottingham, 2010;
    Tim Keegan (Dienvidāfrika) “What Molly Knew” no krājuma “Bad Company”. Pan Macmillan SA, 2008;
    David Medalie (Dienvidāfrika) “The Mistress’s Dog” no “The Mistress’s Dog: Short stories 1996-2010”. Picador Africa, 2010.

Visvairāk prieka pēdējā laikā man ir sagādājis jautājums “Vai viņi varētu uzveikt Čainu Mjevilu?” Līdz šim neviens to nav spējis. Čaina kā kārtīgs supervaronis ir ticis galā gan ar Čaku Norisu un Lēdiju Gāgu, gan ar Īanu M. Benksu un Slavoju Žižeku.

Returning home from his morning work-out, China Miéville opens his cupboards and begins to pour himself some coco-pops. Only then does he notice Quentin Tarantino, suited, booted and wearing a skinny black tie, sitting in a bucket-chair opposite China’s kitchen counter; baseball bat in one hand, a briefcase at his feet.
Having read that China Miéville doesn’t much care for hamburgers, Quentin is here to teach him a lesson. (Lasīt tālāk.)

Tur ārpusē joprojām turpinās diskusijas par rakstniecēm sievietēm. Gan par to, ka zinātniskās fantastikas autores paliek nepamanītas un nenovērtētas, gan par sieviešu un vīriešu sarakstītās literatūras atšķirībām. Rakstnieks V. S. Naipols šonedēļ ir izteicies, ka nevienas sievietes sarakstītie darbi (un tos viņš pazīstot no pirmā acu uzmetiena) nestāvot līdzās viņa grāmatām:

“I read a piece of writing and within a paragraph or two I know whether it is by a woman or not. I think [it is] unequal to me.”
The author, who was born in Trinidad, said this was because of women’s “sentimentality, the narrow view of the world”. “And inevitably for a woman, she is not a complete master of a house, so that comes over in her writing too,” he said.

Varat pārbaudīt, vai esat tikpat zinoši un apķērīgi kā Naipols, jo “The Guardian” ir sarūpējis testu. Es no desmit fragmentiem pareizi uzminēju četru autoru dzimumu, man jālasa vairāk vīriešu sarakstītu darbu, lai uzlabotu domāšanas spējas. Bet es jau tāpat vīriešus lasu vairāk nekā sievietes, lai gan latviešu literatūrā, šķiet, sievietes netiek diskriminētas.

Pilna pasaule ar dīvainiem cilvēkiem. Daži grāmatnīcu apmeklētāji ir pat dīvaināki par mani (citu sarunu pieraksti lasāmi šeit):

Customer: Hi, do you have any new books?
Me: We’re an antiquarian bookshop — our stock is out of print books.
Customer: So other people have touched them?
Me: Presumably, yes.
Customer: I don’t think I’ll bother, thanks.
Me: OK.

Advertisements

Posted on 05.06.2011, in Kas cits and tagged , , , . Bookmark the permalink. 3 komentāri.

  1. Ooo! Izskatās, ka te ir saraksts 😉
    Es dabūju testā – 9 out of a possible 10, kļūdījos uz 4. Mary Wesley. Negaidīju tādu rezultātu, nemāku izskaidrot.
    Par to vīriešu un sieviešu atšķirību. Filmā Jane Austen Book Club, kur puisis cenšas pierunāt sievieti, lai tā izlasa kaut ko no sci-fi, es uzzināju, ka Andrē Nortons ir Alise Nortone, James Tiptree ir Alice Sheldon un Pat Murphy ir Patrice Murphy. Tā kā Naipolam tā ir tikai teorija.

    Like

    • Sensenos laikos Džeimsu Tiptrī kāds no prominentajiem rakstniekiem piesauca kā piemēru literatūrai, ko nekādi nevarētu uzrakstīt sieviete. Tagad tikai neatceros, kurš tas bija, jāmeklē.
      Latviski izdotajai grāmatai autore ir Andrē Nortone, tāpat kā mums ir Žorža Sanda.
      Par dzimumiem runājot, leitiski Virdžīnas Vulfas “Orlando” ir nosaukts par “Orlandas”, t. i., vīriešu dzimtē un brīžiem maina vārdu uz sieviešu dzimti. Domāju, ka tas viņiem ir krietni pabojājis grāmatu.

      Like

  2. Man izdevās atminēt tikai 8 pareizi. Man šķiet, ka ir iespējams atšķirt autori no autora. Bet tas nenozīmē, ka sievietes autores raksta sliktāk. Es, piemēram, ilgu laiku domāju, ka Dava Sobel ir vīrietis, tas pat sakāma arī pa Andre Norton un Макс Фрай (te gan pseidonīmu izmanto autors un autore). Bībelē atrodamo Rutes grāmatu manuprāt tomēr ir sarakstījis vīrietis.

    Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: