Pistoļpoēti

Victor GischlerThe Pistol Poets“. New York: Dell, 2005 (2004).

Reizēm rodas vēlme lasīt detektīvus, vislabāk citu pēc cita. Diemžēl labu kriminālromānu nemaz tik bieži negadās atrast, un tieši krimiķus es visbiežāk pametu puslasītus. “Pistoļpoētus” izlasīju līdz galam un, domājams, ka atcerēšos autora uzvārdu un kādreiz uzmeklēšu vismaz viņa pirmo romānu “Gun Monkeys”.
Kādā Austrumoklahomas pilsētiņā universitātes viesprofesors Džejs Morgans paģirains pamostas blakus studentei, kas guļ kā beigta. Protams, tāpēc ka viņa ir mirusi, pārdozējusi narkotiku un alkohola kokteili. Pārsteigtajam profesoram uzrodas negaidīts glābiņš. No līķa atbrīvoties palīdz kāds vecīgs kungs, kurš tikko noziedojis prāvu summiņu universitātes izdotajam literatūras žurnālam, un nu Morganam tāpēc jālasa un jālabo viņa dzejoļi, ko Morgans, protams, negrib darīt, viņam pilnīgi pietiek ar skumjo apziņu, ka pats jau nez cik sen neko nav uzrakstījis, un dzejošanas mācīšanu studentiem. Piemēram, gandrīz vienīgajam melnādainajam studentam visā universitātē, Šermanam Elisam, kas patiesībā nemaz nav stipendiju saņēmušais apdāvinātais jauneklis, viņš ir neizglītots bandas loceklis Herolds Dženkss, kas saskatījis izdevību sākt jaunu, labāku dzīvi un aizlaidies no sava bosa, paņemot līdzi prāvu maišeli kokaīna, ko tagad grib pārdot vietējam narkotiku sīktirgonim. Tad uzrodas nabadzīgs privātdetektīvs, kas meklē pazudušo studenti, bet neatteiktos arī no kokaīna, tas viņam patiktu vēl labāk.
(Grāmatas sākums lasāms šeit.)
Sekss, narkotikas, literāti un līķi. Pēdējo te ir tikpat daudz kā Šekspīra lugās, veicas tiem, kas romāna beigās ir palikuši dzīvi.
Autors, pats tā saucamās radošās rakstīšanas pasniedzējs, savus varoņus ne tikai nogalina, bet arī smejas par viņiem. Gangsteru vadonis visu laiku pēta modes fotogrāfijas un prāto, ko lai velk mugurā, viņš ilgojas pēc mierīgas aromterapijas un saviem kompaktdiskiem ar meditatīvām dabas skaņām. Policisti, protams, ir pastulbi un slinki, studenti tāpat. Pasniedzēji… tur ir gan profesors, šrilankiešu dzejas tulkojumu prosodijas speciālists, kas, sastrīdējies ar kolēģi, Džeimsa Džoisa pētnieku, iemet viņam riteņa spieķos “Finegana vāķēšanu”, gan zinātniece, kas pēc picas apēšanas vakarā trīs stundas pavada uz velotrenažiera un no savas alas, kurā ierāvusies pēc šķiršanās, iznāk ārā tikai uz pāris minūtēm, proti, tūdaļ pēc seksa izmet vīrieti no viesnīcas numura, pirms vēl tas paguvis uzvilkt kreklu vai kurpes. Ja vien šis vīrietis nesacer draņķīgus, bet tik pieprasītus krimiķus, ka viņš ir bagāts. Pulicera prēmijas laureāts, ko Morgans aizvieto, brīvo gadu pavada nevis Prāgā, jo no Čehijas esot izsviests, bet gan kādas universitātes ēkas neizmantotajā piektajā stāvā, kur gandrīz nepārtraukti notiek ballītes.
Grāmatā visu laiku kaut kas notiek, parasti mazliet absurds un ļoti neticams, un diezgan negaidīts. Tēli ir klišejiski, bet, uztverot to visu kā vieglu parodiju, tas lielākoties netraucē. Nav izcili, bet ir gluži labi.

Posted on 17.06.2011, in Angliski and tagged , , , , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: