Lācis

Robert E. Bieder “Bear“. London: Reaktion Books, 2005.

Kādreiz bija populārzinātnisku grāmatu sērija “Daba un mēs”. Dažas iezīmes tai ir kopīgas ar “Reaktion Books” izdoto “Animal” sēriju: grāmatas ir plānas, ilustrētas un domātas “plašam lasītāju lokam”. Latvijas autorus vairāk interesēja zinātniskā puse, savukārt lielākoties mākslas grāmatu izdevējus RB – cilvēku un dzīvnieku attiecības, dzīvnieku vēsturiskā loma, to ietekme uz kultūru. Lasot brīžiem rodas sajūta, ka tas ir tikai konspekts, jo īsā grāmata sniedz tikai virspusēju priekšstatu: mazliet par evolūciju, mazliet par lāču anatomiju un uzturu, mazliet par lāčiem dažādu tautu mitoloģijā un folklorā, par rotaļlācīšiem un cirka lāčiem, par lāčiem alu zīmējumos un Disneja filmās, par lāču fermām un dzīvotņu izzušanu. Gribētos vairāk, jo īpaši tāpēc, ka par lāčiem es šo to jau zināju. Taču tā noteikti būtu ļoti laba grāmata skolēniem.

Helena Junttila. "Karhuliisa".


Arī es, kā apsēdos, tā aizrautīgi izlasīju visu no vāka līdz vākam, uzzināju dažādus interesantus sīkumus (piemēram, vēl 1672. g. Ungārijā, atrodot izmirušā alu lāča prāvos galvaskausus, tos bieži uzskatīja par pūķa atliekām. Šādus pūķa kaulus viduslaikos aptiekās pārdeva kā vienradža ragus) un atklāju sev jaunu mākslinieci. Attēlu grāmatā ir daudz: gan fotogrāfijas, gan veci zīmējumi, gan Šiškina “Rīts priežu mežā”, taču mani visvairāk uzrunāja Lapzemē dzīvojošās Helenas Juntilas gleznas ar sievieti un lāci. Tāds pagānisks ekofeminisms, kurā cilvēks nav atsvešinājies no dabas; mītiskas ainavas, kurās nav ielauzusies bezcerība. Māksliniece man laipni atvēlēja šeit ievietot pāris darbu, citus varat atrast viņas interneta galerijā.
Daudzviet pasaulē uzskata, ka lāčiem ir seksuāla interese par sievietēm vai jauniem zēniem, ko viņi labprāt ievelkot savā alā. Sievietes radi gan pret svaini mēdz izturēties nežēlīgi, bet pēcnācējiem (ja vien viņi nepārplēš lāci uz pusēm kā kazlēnu kādu) paveras plašas iespējas. X un XI gadsimtā angļu aristokrātu ģimeņu ciltskoka saknes bieži aizstiepās līdz pat lācim, un karalis Arturs arī ir nosaukts lāča vārdā. Nav nekāds brīnums, jo lācis ir liels un stiprs, tam piemīt arī pārdabisks spēks. Lāča gars var kontrolēt citus dzīvniekus, lācis saprot, ko runā cilvēki, un spēj piecelties no miroņiem, sev līdzi atnesot sauli un pavasari.
Norvēģi ticēja, ka somi un sāmi dusmās spēj pārvērsties lācī. Kaujā noderēja uz ķiveres vai vairoga uzzīmēts lācis. Somi, kas lāci uzskatīja par meža iemiesojumu, nomedījuši šo dzīvnieku, tam apgalvoja, ka viņi nav vainīgi, ka to nogalinājuši krievi.

Helena Unttila "Levitācija"

Ar laiku lācis sāka simbolizēt mežonīgo, baudkāro dabu, kas jāpakļauj un jāsavalda. Kristiešu svētie lāci jūdza vezumā tāpat kā latviešu tautasdziesmās vilciņu. Viduslaiku Eiropā, tāpat kā Indijā un, iespējams, antīkajā Romā, ļaudis izklaidēja uz pakaļkājām dejojoši lāči. Viņus apmācīja tā saucamajās lāču akadēmijās, ieverot dzīvnieka lūpā vai žoklī izurbtā caurumā gredzenu un uzvelkot viņu stāvus vai spiežot dzīvnieku lēkāt pa karsta metāla platformu, lai, izdzirdis mūziku, tas cilātu ķepas, cenšoties pasargāt tās no apdegumiem. Mūsdienās vēl nežēlīgāk izturas pret zupai domātajiem lāčiem, kam dzīviem citu pēc citas nocērt ķepas un pārgriež balss saites, lai cilvēkus netraucētu sāpju brēcieni. Cirkā saprātīgajiem un izveicīgajiem lāčiem jāuzvedas kā smieklīgiem cilvēciņiem, kas brauc ar divriteņiem vai skrituļslidām, dejo un spēlē mūzikas instrumentus. Tikai kā lāči viņi nedrīkst izturēties.
Polārlācis uz pakusuša ledus gabala varētu būt pazīstamākais globālās sasilšanas simbols, tomēr neliekas ticami, ka mēs ļaujam viņiem visiem nomirt badā. Dienvidamerikas lietusmežos mītošos briļļainos lāčus nogalina, lai pabarotu partizānu armijas, viņi krīt arī cīņā pret narkotikām, kad no gaisa ar pesticīdiem apsmidzina kokas plantācijas. Ziemeļamerikas grizlilāči trīs līdz četrus mēnešus gadā apēd 20 000 līdz 40 000 kožu Euxoa auxiliaris dienā, tādējādi uzņemot līdz 30 tūkstošiem kaloriju. Diemžēl šīs kodes ir auzu un kviešu kaitēkļi un barojas ar pesticīdiem apstrādātos laukos. Tajās ir daudz indīgu ķimikāliju, no kurām lāči saslimst, nomirst vai dzemdē jauno paaudzi ar ģenētiskiem defektiem. Ar polārlāčiem notiek tas pats, tikai viņu barības ķēdē kožu vietā ir roņi. Un tā mēs varam palikt tikai ar Vinniju Pūku un citiem plīša lācīšiem. It kā cilvēkiem smadzeņu vietā būtu zāģu skaidas.

Advertisements

Posted on 22.06.2011, in Angliski and tagged , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: