Par kritiķiem

Pavasara “Latvju Tekstos” (numurā, kuram uz vāka redzama dzejniece gumijniekos, kas tai ir daudz par mazu) publicēta Džordža Orvela eseja “Grāmatu recenzenta atzīšanās” (tulk. Dita Ābola, oriģināls lasāms šeit).

[..] ilgstoša, neizvēlīga grāmatu recenzēšana ir īpaši nepateicīgs, kaitinošs un nogurdinošs darbs. Viņam ne tikai jācildina mēsli – lai gan, kā pēc brīža parādīšu, jādara arī tas –, bet arī nemitīgi jāizgudro reakcijas uz grāmatām, pret kurām viņam nav pilnīgi nekādu spontānu izjūtu. Lai cik pārsātināts būtu recenzents, viņam (sic! – L.) profesionāli interesē grāmatas, un no katru gadu izdotajiem tūkstošiem, iespējams, ir kādas piecdesmit vai simts, par kurām viņš rakstītu ar prieku. Ja viņš ir izcils savas profesijas eksemplārs, viņš no tām saņems kādas desmit vai divdesmit, visticamāk, tomēr kādas divas vai trīs. Pārējā viņa darba daļa, lai arī cik apzinīgi viņš prastu cildināt vai pelt, būtībā ir krāpšana.
[..] cilvēki dažkārt iesaka risināt problēmu, izņemot grāmatu recenzēšanas pienākumu no rakstnieķeļu rokām. Grāmatas par specializētām tēmām būtu jārecenzē ekspertiem, un otru daļu recenziju – īpaši jau par romāniem – varētu nodrošināt amatieri. Gandrīz katra grāmata var izraisīt kaismīgas sajūtas, pat ja tā ir tikai kaismīga nepatika kādā no lasītājiem, kura idejas par grāmatu noteikti būtu vairāk vērtas nekā garlaikota profesionāļa paustais. Tomēr nelaimīgā kārtā, kā katrs redaktors zina, to ir ļoti grūti noorganizēt. [..]
Ir gandrīz neiespējami raksturot kaudzi ar grāmatām, pārmērīgi neslavējot lielāko daļu no tām. Līdz rodas profesionālas attiecības ar grāmatām, nemaz nevar uzminēt, cik sliktas ir lielākā to daļa. Daudz vairāk nekā deviņos gadījumos no desmit vienīgā patiesi objektīvā kritika būtu: “Šī grāmata ir nevērtīga”, savukārt patiesa paša recenzenta reakcija, iespējams, būtu: “Šī grāmata mani ne mazākajā mērā neinteresē, un es par to nerakstīšu, līdz man par to maksās.”

Nekas daudz kopš 1946. gada nav mainījies, tikai amatieriem beidzot ir radusies iespēja publiski izteikties par romāniem. Dažiem sanāk brīnišķīgi, citi bīstami atgādina Orvela aprakstīto profesionālo recenzentu. Man, piemēram, jāiemācās biežāk nolikt nost iesāktu grāmatu. Cik tad es vairs pagūšu izlasīt? Tikai dažus tūkstošus, ja dzīvošu ilgi un laimīgi.
Starp citu, man patiktu, ja uz grāmatu pēdējā vāka vienveidīgo slavinājumu vietā izdevēji nekautrētos rakstīt: “Viduvējs romāniņš, bet nogurušam cilvēkam pirms aizmigšanas derēs.” Reizēm taču gribas kaut ko tādu, turklāt loģiski, ka viduvēju romāniņu ir visvairāk.
Pirms kāda laika par kritiķu, izdevēju un lasītāju attiecībām diskutēja Lietuvas literatūras un folkloras institūtā (LLFI). Sarunas fragmenti lasāmi portālā Bernardinai.lt. Lielie preses izdevumi nopietnas recenzijas nepublicē, bet mazajiem kultūras izdevumiem nav lielas ietekmes. Trūkst kritiķu, kas spētu ieteikt cilvēkiem jebkura žanra grāmatas, jo to nekur nemāca. Tāpēc vajagot dibināt žurnālu, kur kritiķiem publicēties.
LLFI izdevniecības direktors Gītis Vaškelis:

Atceros laikus, kad kritikai bija ietekme, V. Kubiļus „20. gadsimta lietuviešu literatūras vēsturi“ cilvēki sāka pirkt pēc tam, kad parādījās trīs ļoti negatīvas recenzijas.
Vajag izaudzināt kādu nebūt Oliveru – paskatieties, cik daudz kulinārijas grāmatu tagad izdod visi, kas māk tikai uzziest sviestu uz maizes. Mani biedē, ka visi sāka runāt par papīra izdevumu. Vajag izveidot interneta portālu – tas maksātu mazāk. Bet kādus divus trīs cilvēkus tomēr vajag izaudzināt, izlolot, atrast, lai kritika nāktu modē. Sākumā pabarosim lasītāju ar ātrajām uzkodām – visi grib viņam iesmērēt elitāru kūku. Nu, neēd viņš tagad tās elitārās kūkas, tātad jāmeklē kompromiss.

Par zinātniski nopietnu un plašam lokam domātu tekstu sacerēšanas atšķirībām raksta emuāru “Tales from the Reading Room” autore. Viņa apgalvo, ka sacerot akadēmisku rakstu, autors iedomājas lasītāju kā ļoti ieinteresētu, bet naidīgu un piekasīgu, savukārt vienkārša teksta lasītājs būs nezinošs, viņam ātri kļūs garlaicīgi, toties viņš būs gatavs pasmieties.

There is such a huge chasm between academic and popular writing. In academic work, you begin with all the information you are obliged to get out of the way –contextualisation, for instance, justification for choosing a particular topic or perspective, historical or biographical information, and from that you gradually tease out your themes and your argument, and you build it up brick by brick, checking regularly that there are no gaps or inconsistencies. In popular work it’s all the other way round – you begin with your choicest, sweetest point, tell intriguing stories and bury the argument in a swarm of jolly or curious anecdotes, ever fearful that the reader’s attention will stray unless repeatedly persuaded to remain.

Saprotu, ka vajadzīgi abu veidu teksti, tomēr man daudz vairāk patika un lasīt rosināja, piemēram, Kārļa Vērdiņa īsie un izklaidējošie rakstiņi par latviešu dzeju “Kultūras Forumā” (viņam būtu jāraksta literatūras mācību grāmata), nekā nopietnais dzejas apskats “Latvju Tekstos”, kur ir šādi teikumi: “Krišjāņa Zeļģa poētika krājumā “Visas tās lietas” ir surdinēta, lakoniska, viņš izmanto sintakses deformāciju un tikai aprauti ieskicē dzejoļa lirisko situāciju.”

Advertisements

Posted on 03.07.2011, in Kas cits and tagged . Bookmark the permalink. 5 komentāri.

  1. Es izlasiiju to rakstu ar lielu interesi, un sapratu, ka iisti nesaprotu un nemaz nezinu, kaa atskjiras graamatas apskats un recenzija, bet katraa zinjaa daudzi graamatu apskati vienkaarshaakaa izteiksmee un bez sagruziitiem sveshvardiem man patiik labaak, nekaa paarmociitie Satori teksti reizeem. Interesanti arii buutu uzzinaat, kaa un kur var iemaaciities recenzeet ‘pa iistam’.

    Like

    • Tā pa īstam droši vien filfakā, literatūrzinātniekos. Internetā var atrast īsus norādījumus, piemēram, šeit, un tad nu tālāk jādarbojas ar mēģinājumu un kļūdu metodi, jāskatās, kā citi to dara.
      Es pieņemu, ka abus vārdus — apskatu un recenziju — var lietot kā sinonīmus, bet manā skatījumā recenzijai ir jābūt pamatīgākai, visiem izteikumiem jābūt pamatotiem ar citātiem, recenzentam jāpārvalda attiecīgais žanrs un jāparāda, kā tajā iekļaujas šī grāmata, vārdu sakot, jāraksta tā, kā pie mums gandrīz nekad neviens nedara. Protams, nekautrējoties jānorāda uz visiem trūkumiem, nevis jādomā par to, ka tas nepatiks autoram, izdevējam vai vēl kādam.

      Like

  2. Dainis Gžibovskis

    Arī es pievienojos Santas bibliotēkai – nu tikai nesaprotu, kāpēc tādi raksti kā šis nav publicēti lielajos žurnālos vai avīzēs. Lasīju ar milzīgu interesi.
    Arī es lasu ļoti daudz un reizēm patiešām ir tā, ka pēc kārtas esi izlasījis kādas 30 grāmatas un visas no tām ir labākajā gadījumā viduvējas, bet tad uzrodas kāda ģeniāla. Šogad man vismaz ir paveicies un esmu izlasījis kādas 10 ģeniālas grāmatas – to skaitā ir “Ūdens ziloņiem”, “Parfīms”, “Tūkstoš sauļu mirdzums” u.c.
    Tomēr man ir tā – uzrakstu grāmatai atsauksmi, kurā tā arī pasaku – nepatika. Tad to pašu grāmatu izlasa māsīca un bezmaz vai spiedz – “Superīga grāmata! Kur dabūji?”
    Laikam jau ir dažādi faktori – kas grāmatu lasa (sieviete vai vīrietis), lasītāja vecums, profesija, intereses utt.
    Es piemēram apriju rakstnieku biogrāfijas un romānus par rakstniekiem – ja vien ir puslīdz prasmīgi uzrakstīts, tad automātiski no manis tā saņems 10 balles. Tajā pašā laikā vidējais lasītājs par šādu romānu var nebūt īpaši sajūsmināts, jo neizprot rakstnieka dzīvi.
    Un jā – būtu interesanti, ja uz grāmatām tiešām būtu rakstīts: “Viduvējs romāniņš, bet nogurušam cilvēkam pirms aizmigšanas derēs.”

    Like

    • Nedomāju, ka jāizprot rakstnieka profesijas specifika, lai ar interesi izlasītu, piemēram, Bairona biogrāfiju (padomju laikos iznāca sērijā “Ievērojamu cilvēku dzīve”).
      Protams, katrai grāmatai ir sava mērķauditorija. Es arī neuzticos tiem, kas saka: “Es šo žanru vispār nelasu, bet šo grāmatu izlasīju, un tā ir kolosāla.” (Krieviem tā bieži gadās ar Strugackiem.) Sev svešā žanrā tu nezini, vai grāmata ienes ko jaunu vai ir klišeju apkopojums.

      Like

      • Dainis Gžibovskis

        Pilnībā piekrītu!
        Man bieži ir jautājuši, kāpēc tik barga kritika dažām “fantasy” žanra grāmatām. Patiesība ir tāda, “fantasy” žanru lasu ārkārtīgi daudz un man šķiet, ka šis žanrs lēnām sāk sevi izsmelt – tāpēc jaunas “fantasy” grāmatas ir pilnas ar klišejām un šķiet, ka sižeti atkārtojas – piem. meitene (vai puisis) pārceļas uz jaunu vietu un iemīlas pretējā dzimuma būtnē (eņģelī, vampīrā, raganā, zintniekā utt.) – mīlestība šķiet neiespējama, bet mīlnieki pierāda, ka tā tomēr ir iespējama. Oriģināli?! Es vairs tā nedomāju.
        Godīgi sakot, – ir gan tāda sajūta, ka no 1000 gadā izdotām grāmatām ir 50 patiešām lieliskas, bet es savās rokās, par laimi, dabūju vismaz 15. Tā tiešam ir milzu laime. Tomēr ir arī liels kalns ar grāmatām, kuras vairs nelasīšu nekad.

        Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: