Afrikāņu stāsti

Šonakt pusnaktī tika atklāts Keina balvas ieguvējs. Šo balvu un desmit tūkstošus mārciņu turklāt piešķir par gada labāko Āfrikas autora stāstu, kas sarakstīts angļu valodā. No 115 stāstiem žūrija atlasīja piecus, ko vismaz pagaidām vēl var lasīt internetā. Tā kā pieci īsi stāsti nevienai sliņķei nevarētu būt par daudz, šis ir vienīgais kādas balvas īsais saraksts, ko esmu izlasījusi.

What Molly Knew” (Tim Keegan, Dienvidāfrika) ir detektīvstāsts. Baltādainai sievietei piezvana ne tik baltais znots un pavēsta, ka savā dzīvoklī ir nogalināta viņas vienīgā meita. Mollija, tāpat kā izmeklētājs, tur aizdomās nelaiķes vīru. Stāstā pārlieku melni iezīmēti sliktie tēli, ātri kļūst noprotams lietas atrisinājums, bet vēstījums par to, kā upuris pieņem vardarbīgas attiecības ģimenē, man likās nomācošs un neaizkustinošs.

Krietni emocionālāks bija stāsts “The Mistress’s Dog” (David Medalie, Dienvidāfrika), kas arī vēsta par padevīgu pakļaušanos varai. Varbūt tāpēc, ka šoreiz sieva apzinās, kādas ir viņas attiecības ar vīru. Stāsta noskaņa ir sērīga, taču ne pilnīgi bezcerīga, un tas man šķiet izdevies.

Tradicionālo vīriešu un sieviešu attiecību modeli ar kājām gaisā apgriež “In the spirit of McPhineas Lata” (Lauri Kubuitsile, Botsvāna). Te attēlotajā ciematiņā vīri cenšas izpatikt sievām, bet tas ir izdevies tikai vienīgajam vecpuisim, kurš nu ir miris – svešā gultā un ļoti akrobātisku vingrinājumu laikā. Vīri sanāk kopā un nolemj noskaidrot, ko tādu nelaiķis ir pratis. Vīri ļoti organizēti sadala uzdevumus un ķeras pie gluži vai zinātniskas izpētes. Smieklīgs stāsts par seksu viltnieku pasaku garā.

Novaioleta Bulavajo

Toties “Butterfly dreams” (Beatrice Lamwaka, Uganda) nemaz nav jautrs. Šis ir stāsts par meiteni, kas atgriezusies mājās (nē, māju vairs nav, bēgļu nometnē) pēc vairākiem gadiem, kas pavadīti, piespiedu kārtā karojot partizānu armijā. Nezinu, vai kāds būtu jāpārliecina, ka tas ir briesmīgi, bet neko vairāk es no stāsta neieguvu. Droši vien dokumentāls raksts mani uzrunātu vairāk.

Keina balvu ieguva stāsts “Hitting Budapest” (NoViolet Bulawayo, Zimbabve). Pulciņš trūcīgu bērnu dodas uz Budapestu aplasīt augļu kokus. Šī Budapesta ir pilsētas bagātnieku rajons, kurā citu starpā ir arī SVF iela. Smalki. Tiesa, stāstā ir arī klišejiskas detaļas – vai tiešām bija nepieciešama desmitgadīga grūtniece, kas gaida sava vectēva bērnu? Aina ar guavas augļu svaidīšanu arī nešķita ticama, taču vispār ieskats bērnu dzīvē ir padevies spilgts. 25. jūnijā BBC radioraidījums “The Strand” intervēja Bulavajo, sarunu var noklausīties šeit, tā sākas trīsdesmitajā minūtē.

Posted on 12.07.2011, in Kas cits and tagged , , , , , , , , , , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: