Bohēmijas zaglis

Didzis Sedlenieks “Bohēmijas zaglis“. Il. Arnis Kilbloks. Rīga: Zvaigzne ABC, 2011.

Kad pirms pāris mēnešiem padzirdēju, ka izdots man līdz šim nezināma latviešu autora zinātniskās fantastikas stāstu krājums, es, protams, saziņkārojos. Tad izdevēju vietnē izlasīju piedāvāto grāmatas fragmentu, samērā garlaicīgu stāsta “Galapunkta nav” sākumu, kas pārtrūkst ekspozīcijas beigās, kad beidzot būtu jānotiek kaut kam interesantam. Tūdaļ iet un meklēt turpinājumu tomēr neradās vēlme, un nolēmu, ka gan jau kādreiz grāmatu paņemšu bibliotēkā.

To izdarījusi, gribēju pabeigt iesākto stāstu, bet nekā. Izrādās, internetā tas bija publicēts pilnībā. Autoram tas raksturīgs – viņam ir ideja (dabas katastrofas rodas no cilvēku bailēm; Zemi un tās iedzīvotājus radījuši citplanētieši), bet īsti nav sižeta. Īsajos darbos (vidēji 10 lappuses maza formāta grāmatiņā ar lieliem burtiem) personāži kaut ko izdara, lai parādītu autora domu, bet paša stāsta nav. Atmiņā atausa “Dadža” humoreskas un 50. gadu fantastikas stāsti, kuru galvenā vērtība lielākoties bija oriģināla ideja, taču tie parasti bija izvērstāki, turklāt Sedlenieka grāmatā viss šķiet jau ne reizi vien dzirdēts un ir ļoti paredzams. Piemēram, stāsta “Nepareizā planēta” intriga it kā tiek atklāta pēdējā teikumā, taču to grūti nenojaust jau otrajā lappusē.

Stāstā “Amulets”, kura darbība noris 12. gs., benediktiešu mūks Karls sastop savādu iebraucēju, kas runā tīrā čehu valodā. Par tehnoloģijām. O, jā. Noticēju. Jāsaka, iebraucējs tiešām ir pelnījis, ka neviens viņu neņem par pilnu un neuzklausa. (Elementāra kultūrantropologa padoma pirms došanās svešu civilizāciju meklējumos pietrūcis arī piemīlīgā, taču klišejiskā “Uz ceļa satikās un brīnījās” varonim.) Šī paša stāsta pirmajā rindkopā Karls burzīja koka krustu, sagādādams man īstus sirdēstus. Cerams, tā ir drukas kļūda vārdā “berzēdams”, nevis neizdevusies daiļrunība.

Nepārdomāti sīkumi sabojāja arī citādi neslikto “Pasaku par Edžiņu”. Tās notikumi risinās piecus gadus pēc vācu karapulka ierašanās Burtnieku apkaimē. Šaubos, vai 13. gadsimtā puikas sauca anglosakšu izcelsmes vārdā Edžus, šaubos, vai trūcīgam ganuzēnam tolaik bija pašam savs nazis, un stabules ieteicams darināt nevis rudenī, bet pavasarī, kad kokam labāk atlec miza. Pēc piecu gadu okupācijas vai nu desmitgadīgais puika ir labi iepraties vācu mēlē (un jau pārņēmis vārdu “pankūka”), vai arī ar mūka “vājo latviešu valodu” pietiek, lai varētu muldēt,

ka neesot nedz Laimas, nedz Pērkona, nedz Ūsiņa – neesot neviena, kurš ikdienā ir tepat tuvumā. Esot tikai viens, par Dievu viņu saucot, esot viņam arī dēls, kurš sendienās krusteniski pie koka pienaglots tapis. To arī Edžiņš nevarēja saprast – kāpēc kāds jānonāvē, lai pēc tam nokauto slavētu? Kā tad Dēkla un kā tad Vakara zvaigzne, ko ik vakaru var redzēt pie debesu juma?

Ak, tautiskais romantisms, pat Pīkols še nav aizmirsts! Savukārt Laimai, kā Edžiņš domā, esot pavalstnieki. Tiešām nezinu, kur viņš tādu jēdzienu uzzinājis un kāpēc Laimu iepinis varas lietās. To, šķiet, pat Brastiņš nedarīja.

Literārā pasaka tomēr autoram varētu padoties labāk nekā stāsti, jo tai piederas skaidri izteiktā morāle un paskopi izstrādātie tēli, kas citviet tā arī neiegūst dzīvību un neizveido attiecības ar lasītāju. Autors te ir jauki un neierasti izmantojis brīnumpasaku elementus, par to viņam no manis paldies.

No pārējiem stāstiem patīkami atšķiras “Kad aizlido dzērves”, maza skice bredberijiskās noskaņās, kas pieļauj dažādas interpretācijas iespējas, beidzot atvēlot vietu arī lasītājam un paspēlējoties ar jautājumu “kas būtu, ja…”. Turklāt stāstam ir skaists nobeigums.

Grāmata varētu patikt tiem, kas noilgojušies pēc veco laiku nesamežģītajiem stāstiem vai viegla humora. Tajā nav ne rupjību, ne plikumu. Daiņa caurcaurēm pozitīvo atsauksmi varat lasīt šeit, grāmatas redaktore (ko viņa kautrīgi aizmirst piebilst) krājumu aprakstījusi šeit (LFFB vietni šobrīd piemeklējušas problēmas, taču rakstu var izlasīt arī šeit), un interviju ar autoru var noskatīties šeit.

Posted on 19.07.2011, in Latviski and tagged , , , , . Bookmark the permalink. 14 komentāri.

  1. Atliek tikai nopūsties un ar gaidīt, kad manā galvā beidzot būs tik daudz zināšanu kā Tev. Fantastiska grāmatas analīze.

    Like

  2. Izlasīju un nospriedu, ka man vajag izlasīt šo grāmatu un apskatīties kāda tad ir tā latviešu fantastika.

    Par ganuzēna nazi gan visādi var būt, 12-13 gadsimtā Eiropā bija ekonomiskais uzplaukums un iespējams kādu bronzas nieku viņš varēja atļauties.

    Like

    • Izlasi gan.
      Būtu interesanti dzirdēt kāda attiecīgā perioda vēsturnieka komentārus par Edžiņu, es par to laiku sen neesmu interesējusies un esmu piemirsusi, ko agrāk zināju, tāpēc arī tikai šaubos par visu.

      Like

      • Nazis puikam visticamāk bija – tā laika kapulaukos tā ir izplatīta piedeva. Kāds vispār karapulks 13.gs. Burtniekos? Izskatās, ka tas ir vēsturisks fantasy, tad jau var būt arī Edžiņš.

        Like

        • Bērnu apbedījumos arī? Nu labi, pirms vācu spaidu darbiem ģimene dzīvojusi pārtikušāk, gan jau būs arī nazīšus sarūpējusi. Bet viens tāds aizdomīgs izteikums, otrs, un beigās sanāk kumulatīvs efekts.🙂
          13. gs. es pati izdomāju. Kad tad vēl? “Pirms pieciem gadiem atnāca vācu karapulks dzelžu bruņās, māmiņu un visas kaimiņu sievas sadzina vācu laukus apstrādāt, savukārt vīriem, tostarp arī Edžiņa tēvam, vajadzēja plēst akmeņus dižajai pilij.”

          Like

          • Ja puika ir tik liels, ka var ganīt lopus, tad viņam kapā arī būtu nazis un varbūt pat mazs zobens. Meitenēm arī lika nazīti.
            Visticamāk tas ir 13 gs., jo tad jau arī notiek visas cīņas. Man neliekas loģiski, ka vācu karaspēks atnāk un liek apstrādāt vācu laukus. Vispirms jau tie lauki bija vietējiem jāatņem, jāizveidojas noteiktai attiecību sistēmai un tad tikai var runāt par klaušām uz lauka (ko vispār sievietes uz lauka var darīt? – labība it kā vīriešu darīšana, kartupeļu vēl nebija). Tā
            Sedleniekam tāda virspusēja vīzija, pasaciņa.

            Like

            • Autors uzsver, ka puika allaž bija izsalcis, turklāt sapņoja izpirkt no vāciem pārējo ģimeni. Saimnieks viņam nazi noteikti nedeva, vilku tāpat ar tādu nenodurt, bet zobenus vāci droši vien jau bija rekvizējuši.
              Mani piebeidza Laimas pavalstnieki un Pīkols, un “govs saules pankūka”, droši vien tāpēc sāku pievērst uzmanību visādiem sīkumiem. Būtu vēl piestrādāts, sanāktu tiešām labs gabals.

              Like

  3. Nobody is perfect🙂 Rakstot šos stāstus, ne brīdi nedomāju par augstu morāli, apzināti neiedziļinājos tēlu raksturos utt. Tāpat arī neveicu dziļu vēsturisku un citādu izpēti, jo raugi – šie stāsti ir domāti izklaidei, palasīšanai autobusā vai vilcienā pa ceļa uz kaut kurieni. Piemēram, informāciju stāstam par mūku Karlu smēlos Discovery Channel. Latvija ir pārsātināta ar smagnēju morāles pārpilnu literatūru, tādēļ vēlējos radīt kaut ko vieglu un nepretenciozu. Vieniem patīk citiem ne, tāda jau ir jebkuras mākslas vērtējuma skala – patīk vai nepatīk🙂

    Like

    • Paldies par LP apciemojumu!
      Braucienam autobusā grāmata noteikti der, tā ir viegli lasāma, taču pēc manām domām stāstiem būtu nācis par labu, ja pēc uzrakstīšanas tie kādu reizi tiktu pārlasīti, piedomājot tieši pie tā, vai viss ir gana ticami, un šo to pamainot. Citādi piekasīga lasītāja atduras pret vienu aizdomīgu vietu, pret otru un kļūst vēl piekasīgāka.
      Atliek novēlēt, lai nākamā grāmata sanāktu labāka!

      Like

  4. O jā, man ar Dzērves patika. Un otrā balva laikam tiktu Karlam. Citādi parakstīšos zem katra autores vārda

    Like

  5. Te mazs deusciņš svaigas literatūras🙂

    Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: