Bohēmijas zaglis

Didzis Sedlenieks “Bohēmijas zaglis“. Il. Arnis Kilbloks. Rīga: Zvaigzne ABC, 2011.

Kad pirms pāris mēnešiem padzirdēju, ka izdots man līdz šim nezināma latviešu autora zinātniskās fantastikas stāstu krājums, es, protams, saziņkārojos. Tad izdevēju vietnē izlasīju piedāvāto grāmatas fragmentu, samērā garlaicīgu stāsta “Galapunkta nav” sākumu, kas pārtrūkst ekspozīcijas beigās, kad beidzot būtu jānotiek kaut kam interesantam. Tūdaļ iet un meklēt turpinājumu tomēr neradās vēlme, un nolēmu, ka gan jau kādreiz grāmatu paņemšu bibliotēkā.

To izdarījusi, gribēju pabeigt iesākto stāstu, bet nekā. Izrādās, internetā tas bija publicēts pilnībā. Autoram tas raksturīgs – viņam ir ideja (dabas katastrofas rodas no cilvēku bailēm; Zemi un tās iedzīvotājus radījuši citplanētieši), bet īsti nav sižeta. Īsajos darbos (vidēji 10 lappuses maza formāta grāmatiņā ar lieliem burtiem) personāži kaut ko izdara, lai parādītu autora domu, bet paša stāsta nav. Atmiņā atausa “Dadža” humoreskas un 50. gadu fantastikas stāsti, kuru galvenā vērtība lielākoties bija oriģināla ideja, taču tie parasti bija izvērstāki, turklāt Sedlenieka grāmatā viss šķiet jau ne reizi vien dzirdēts un ir ļoti paredzams. Piemēram, stāsta “Nepareizā planēta” intriga it kā tiek atklāta pēdējā teikumā, taču to grūti nenojaust jau otrajā lappusē.

Stāstā “Amulets”, kura darbība noris 12. gs., benediktiešu mūks Karls sastop savādu iebraucēju, kas runā tīrā čehu valodā. Par tehnoloģijām. O, jā. Noticēju. Jāsaka, iebraucējs tiešām ir pelnījis, ka neviens viņu neņem par pilnu un neuzklausa. (Elementāra kultūrantropologa padoma pirms došanās svešu civilizāciju meklējumos pietrūcis arī piemīlīgā, taču klišejiskā “Uz ceļa satikās un brīnījās” varonim.) Šī paša stāsta pirmajā rindkopā Karls burzīja koka krustu, sagādādams man īstus sirdēstus. Cerams, tā ir drukas kļūda vārdā “berzēdams”, nevis neizdevusies daiļrunība.

Nepārdomāti sīkumi sabojāja arī citādi neslikto “Pasaku par Edžiņu”. Tās notikumi risinās piecus gadus pēc vācu karapulka ierašanās Burtnieku apkaimē. Šaubos, vai 13. gadsimtā puikas sauca anglosakšu izcelsmes vārdā Edžus, šaubos, vai trūcīgam ganuzēnam tolaik bija pašam savs nazis, un stabules ieteicams darināt nevis rudenī, bet pavasarī, kad kokam labāk atlec miza. Pēc piecu gadu okupācijas vai nu desmitgadīgais puika ir labi iepraties vācu mēlē (un jau pārņēmis vārdu “pankūka”), vai arī ar mūka “vājo latviešu valodu” pietiek, lai varētu muldēt,

ka neesot nedz Laimas, nedz Pērkona, nedz Ūsiņa – neesot neviena, kurš ikdienā ir tepat tuvumā. Esot tikai viens, par Dievu viņu saucot, esot viņam arī dēls, kurš sendienās krusteniski pie koka pienaglots tapis. To arī Edžiņš nevarēja saprast – kāpēc kāds jānonāvē, lai pēc tam nokauto slavētu? Kā tad Dēkla un kā tad Vakara zvaigzne, ko ik vakaru var redzēt pie debesu juma?

Ak, tautiskais romantisms, pat Pīkols še nav aizmirsts! Savukārt Laimai, kā Edžiņš domā, esot pavalstnieki. Tiešām nezinu, kur viņš tādu jēdzienu uzzinājis un kāpēc Laimu iepinis varas lietās. To, šķiet, pat Brastiņš nedarīja.

Literārā pasaka tomēr autoram varētu padoties labāk nekā stāsti, jo tai piederas skaidri izteiktā morāle un paskopi izstrādātie tēli, kas citviet tā arī neiegūst dzīvību un neizveido attiecības ar lasītāju. Autors te ir jauki un neierasti izmantojis brīnumpasaku elementus, par to viņam no manis paldies.

No pārējiem stāstiem patīkami atšķiras “Kad aizlido dzērves”, maza skice bredberijiskās noskaņās, kas pieļauj dažādas interpretācijas iespējas, beidzot atvēlot vietu arī lasītājam un paspēlējoties ar jautājumu “kas būtu, ja…”. Turklāt stāstam ir skaists nobeigums.

Grāmata varētu patikt tiem, kas noilgojušies pēc veco laiku nesamežģītajiem stāstiem vai viegla humora. Tajā nav ne rupjību, ne plikumu. Daiņa caurcaurēm pozitīvo atsauksmi varat lasīt šeit, grāmatas redaktore (ko viņa kautrīgi aizmirst piebilst) krājumu aprakstījusi šeit (LFFB vietni šobrīd piemeklējušas problēmas, taču rakstu var izlasīt arī šeit), un interviju ar autoru var noskatīties šeit.