Labākie šausmu stāsti

The Best Horror of the Year, Volume 3. Ed. by Ellen Datlow. Il. Allen Williams. San Francisco: Night Shade Books, 2011.

Es parasti domāju, ka šausmu literatūra nav domāta man. Tur droši vien vainojams tas, ka man nepatīk zombiji un vampīri, un filmas, kuru varoņus citu pēc cita nogalina un apēd. Turklāt es baidos. Pēc Linča “Ceļa uz nekurieni” (“Lost Highway”; šī filma gan man patika) noskatīšanās vairs nevarēju stopot. Ja nu apstātos mašīna bez vadītāja… Tāpēc 2010. gada (atkāpe tiem, kurus interesē saistītā atstarpe. Lai datorā rindiņa nebeigtos ar 2010., rakstot Word’ā, nospiediet reizē Ctrl, Shift un atstarpes taustiņu. Citus derīgus padomus pareizrakstības jautājumos meklējiet Vārdotājas piezīmēs), tātad 2010. gada šausmu stāstu izlasei vajadzēja mani ne tikai iepazīstināt ar līdz šim nezināmiem autoriem, bet arī palīdzēt noskaidrot, kā tad īsti ir ar tām šausmām.
Ir labi. Vampīru nebija, pāris zombijiski gabali gan bija, taču arī tie izrādījās lasāmi, bet galvenais – es nospriedu, ka šausmu stāsti tāda tumša fantāzija vien ir. Kārtīgi literatūrzinātnieki un fani nepiekristu, bet tas nekas. Tiesa, es tā arī nenobijos.
Grāmata sākas ar gandrīz 40 lappušu garu priekšvārdu, kurā Detlova, kas jau 25 gadus veido dažādu fantastikas žanru antoloģijas un ir bijusi pāris žurnālu literatūras nodaļas redaktore (vai nav sapņu darbs?), iepazīstina ar svarīgāko, kas angliski publicēts pagājušajā gadā. No visa tā lēruma viņa ir izvēlējusies 21 darbu, ko ievietot krājumā.
Krājums sākas ar stāstu, kurā jūtams sengrieķu gars: “At the Riding School” (Cody Goodfellow). Tajā jūtama mazliet antifeminiska noskaņa, toties tiek aizstāvētas kentauru tiesības. Nekā jautra gan tur nav. (Kā gan citādi?)
“Mr. Pigsny” (Reggie Oliver) ir mazs vīriņš, kas gangsteru ģimenē tiek nodots mantojumā līdz ar Ķīnas vāzi un vēl šo to. Es teiktu, ka ironijas te bija vairāk nekā šausmu.
“City of the Dog” (John Langan): elles suņi Ghûl Atlantas pazemē un neīstas jūtas. Sāncenši un greizsirdība. Nodevība vai pašsaglabāšanās instinkts. Nebija slikti, bet kaut kā pietrūka, lai stāsts mani pa īstam uzrunātu.
“Just Outside Our Windows, Deep Inside Our Walls” (Brian Hodge) man patika. Iedomājieties zēnu, kura uzzīmētais īstenojas dzīvē. Vai nāvē. Un meiteni, kuras stāstītajās pasakās meitenes vienmēr nogalina troļļus un cilvēkēdājus Ļoti skumjš stāsts par vientuļiem bērniem, kas cieš no vardarbības.
“Lesser Demons” (Norman Partridge) nebija man tuvākais stāsts grāmatā, no kuras tas ņemts, taču laikam vienīgais, kas pagājušajā gadā publicēts pirmo reizi. Ļoti amerikānisks gabals par šerifu, kas apšauj ar melno maģiju uzceltus dēmoniskus zombijus, un bērniem, kas atrok kapus un ēd miroņus. Laikam beidzot jāpalasa Lavkrafts, lai kaut ko saprastu.
Zombiju tēmu turpina “When the Zombies Win” (Karina Sumner-Smith), ko es sauktu par dzejoli prozā. Tas, tāpat kā grāmatas beigu daļā publicētais stāsts “The Days of Flaming Motorcycles” (Catherynne M. Valente), zombijus cilvēcisko, parādot tos nelaimīgus un apjukušus. Labāk, nekā biju gaidījusi.
“–30- -“ (Laird Barron) autors šobrīd ir viens no nekomerciālās šausmu literatūras spilgtākajiem rakstniekiem, pat es viņa vārdu zinu no galvas, tikai lasījusi līdz šim neko nebiju. Stāsts par diviem zinātniekiem, kam pusgadu jādzīvo meža biezoknī, pētot anomālu dzīvnieku uzvedību masu slepkavības vietas tuvumā, ir pārliecinošs un biedējošs, bet visvarenā ļaunuma izpausmes baiso noskaņu drīzāk izjauca. Ja es ticētu sātanam, būtu cita lieta.
“Fallen Boys” (Mark Morris) ir tieši tāds, kādu es iedomājos šausmu stāstu. Ar atriebīgu garu.
“Was She Wicked? Was She Good?” (M. Rickert) lai kalpo par pamācību visiem ņūeidžiskajiem vecākiem, kas sev vēlas īpaši attīstītus bērnus. Redzēt laumiņas ir bīstami!
“The Fear” (Richard Harland) ir stāsts par šausmu filmu cienītāju grupiņu, kas atrod kāda kulta režisora nezināmu darbu un dodas noskaidrot filmas tapšanas vēsturi. Tas, kādas šausmas cilvēki ir spējīgi sagādāt cits citam, šķita daudz būtiskāk par pārdabiskā elementa parādīšanos. Man bija sajūta, ka uz beigām stāsts it kā salūst divās daļās un zaudē savu spēku. Iespējams, lasot no jauna un vairāk uzmanības pievēršot vēstītājam, rastos citāds priekšstats.
Vislielāko iespaidu uz mani atstāja “Till the Morning Comes” (Stephen Graham Jones). Ģimene ar diviem dēliem uz laiku uzņem pie sevis sievas brāli, bijušo hipiju, kas noklāj istabas sienas ar vecās grupas afišām, uz kurām sazīmēts skeleti. “Laikam jau ne visi tēti atstāj sapņus pie durvīm. Daži tos paslēpj skapī.” Vecākais dēls, kas to visu stāsta, pamazām sāk saskatīt to, kas slēpjas skapī, un viņam no tā ir bail. Par ģimenes noslēpumiem, zaudētiem sapņiem, spokiem un izaugšanu, gan baisi, gan skumji, gan cerīgi – šo stāstu es noteikti pārlasīšu.
Stāsts “Shomer” (Glen Hirshberg) man drīzāk šķita mīļš, nevis biedējošs. Mārtijs pavada nakti apbedīšanas birojā, sargājot savu mirušo tēvoci, kā tas ebrejiem pienākas, un uzzinot, kas un no kā īsti jāsargā.
Bet pēc tam tūlīt seko pelēkas bezcerības pilnais “Oh I Do Like to Be Beside the Seaside” (Christopher Fowler). Mazās, noplukušās kūrortpilsētiņās mīt ne viens vien ļaunums.
“The Obscure Bird” (Nicholas Royle) beigas es īsti nesapratu, manuprāt, tur varētu būt divi pretēji notiekošā varianti. Varbūt tieši tāpēc šis stāsts man iespiedās atmiņā. Stāsta varoņu ģimene, kurā ir nedziedināms bērns, lēnām sairst, tāpat arī jaunās tramvaju līnijas būve iznīcinās neskaitāmas pūču un citu putnu ligzdošanas vietas.
“Transfiguration” (Richard Christian Matheson) ir stāsts par atriebes eņģeli, kas Aļaskā sūta nāvē grēciniekus. Vismaz lasīšanas laikā es sajutu sniega vētras.
“The Folding Man” (Joe R. Lansdale). Klasisks spoku stāsts, šoreiz par Helovīnu, kad apkārt braukā melns auto, pilns mūķenēm, un pazūd cilvēki. Par to autors ieguva savu astoto Brema Stokera balvu.
“Just Another Desert Night With Blood” (Joseph S. Pulver, Sr.), izrādās, esot dzejolis prozā. Es ar to nesaslēdzos. Bet sargieties no tiem, kas naktīs klīst tuksnesī!
“Black and White Sky” (Tanith Lee) ir vēl viens putnu atnestas nelaimes variants. Angliju piemeklē žagatas. Labi uzrakstīts stāsts ar dzīviem varoņiem, tikai es īsti nesapratu, kāpēc tas viss notiek.
“At Night When the Demons Come” (Ray Cluley) ir diemžēl diezgan paredzams angļu autora sacerēts darbs, kura darbība norisinās Amerikā. Jāsaka, šādu postapokaliptisku, distopisku ainavu, kurā daži izdzīvojušie cilvēki iet, kur acis rāda, vairoties no Briesmām (šajā gadījumā, protams, izsalkušām dēmonēm) un cits no cita, es nekur citur nemaz nevaru iedomāties. Eiropai labāk piestāv iepriekšējā stāstā aprakstītais scenārijs.
Viss beidzas ar intelektuālu vilkaču stāstu “The Revel” (John Langan), kas stāsta un analizē pats sevi. Droši vien par vilkačiem runāt kļūst aizvien grūtāk, tik daudz jau pateikts. Bija interesanti, bet atsvešinātības sajūta nezuda arī beigās, kur autors, šķiet, bija iecerējis iespēju lasītājam mainīt attieksmi.
Ko es no tā varu secināt? Uz mani iedarbojas psiholoģiskā šausmu literatūra. Cilvēki var būt briesmīgāki par dēmoniem.

Posted on 04.08.2011, in Angliski and tagged , , , , , , , . Bookmark the permalink. 4 komentāri.

  1. Pēc šādas atsauksmes es gribu to grāmatu izlasīt.
    Ja nav noslēpums, tad kur ieguvi šo stāstu krājumu?
    Mankā šausmu literatūras fanam ļoti patīk šausmu stāsti un šausmu romāni, tikai latviešu valodā izdots gaužām maz šī žanra darbu.

    “…šausmu stāsti tāda tumša fantāzija vien ir.” – Te nu atļaušos Tev piekrist, kaut gan arī es neesmu nekāds literatūrzinātnieks vai liels speciālists. Laikam man gaišā, labsirdīgā fantāzija šķiet par maigu un rožainu, bet šausmu stāstu tumšā fantāzijas pasaule vienmēr ir vilinājusi – jau kopš laikiem, kad sāku lasīt Stīvena Kinga romānus.
    Starp citu, vai Tu Kinga darbus lasi?

    Like

  2. Nav nekādu noslēpumu. http://www.bookdepository.com
    Kingu es lasu tieši šobrīd, kopā ar P. Strobu sarakstītu fantāzijas romānu. Pirms tam esmu lasījusi tikai “On Writing”, kas droši vien neskaitās.

    Like

    • Nu ja grib iepazīt īsto un šausminošo Kingu, tad “On Writing” īsti neskaitās – pats esmu lasījis “On Writing” – ļoti patika. Vispār patīk dižu rakstnieku sarakstīti darbi, kuros viņi atklāj, kāds ir bijis ceļš uz panākumiem.
      No Kinga ieteiktu – “Keriju”, “Sarkanās rozes namu”, “Mizeriju”, “Zvēru kapiņus”… Lieliski šausmu romāni, īpaši jau “Zvēru kapiņi”.
      Īstenībā esmu lasījis ārkārtīgi maz atsauksmes par šausmu stāstiem un/vai romāniem – tāpēc prieks, ka padalies savos iespaidos.😉

      Like

  1. Atpakaļ ziņojums: Šonedēļ internetā. 18 « Lasītājas piezīmes

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: