Čūskuvārdi

Andruss Kivirehks “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus“. Tulk. Zane Balode. Il. Vitolds Kucins. Rīga: Lauku Avīze, 2011. (Andrus Kivirähk “Mees, kes teadis ussisõnu”, 2007.)

Kamēr biju izgājusi, internets pierakstīts pilns. Lūk, krievu lasītāji dedzīgi apsprieduši igauņu bērnu literatūras apsēstību ar pieklājīgam cilvēkam vārdā nesaucamām vielām. Viņu sašutumu izraisījusi grāmatiņa “Kaka un pavasaris”, kuras autors Andruss Kivirehks ir izdomājis arī Loti no Izgudrotāju ciema. Starp citu, kinoteātrī “Rīga” piektdien sāks rādīt filmu “Lote un mēnessakmens noslēpums“.
Kamēr biju izgājusi, izlasīju kaudzi grāmatu, un visvairāk prieka man sagādāja Kivirehka “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus”, kuras nosaukums aizķērās prātā pēc Bereļa recenzijas.
Reiz sensenos laikos igauņi vēl nebija civilizēti, nepazina lauksaimniecību, dzīvoja mežā un mācēja čūskuvārdus, kam klausīja visi dzīvnieki, izņemot kukaiņus un stulbos ežus. Tad atpeldēja izglītoti ļaudis un atveda kultūru, mežinieki pakāpeniski pārcēlās uz ciemu, iemācījās sēt, pļaut un putru vārīt. Garšīga gan tā nebija, taču to ēd visā plašajā pasaulē, vai tad igauņiem jāpaliek malā? Tikai māte, izdzirdusi, ka bērni nogaršojuši pretīgo ēdmaņu, no kuras tūdaļ sametas slikta dūša, vaimanā:

“Vēl nesen jūs bijāt maziņi un mīļi, bet nu jau nomēģināt maizi!” viņa čukstēja. “Nedariet to, es jūs lūdzu!”

Kā redzams, klasiska mednieku-vācēju kultūras sāpīgās pārtapšanas zemkopjos un lopkopjos beigu stadija. Meža ļaudīm ir pilnas kūtis vilku, kas dod pienu, un turpat kaimiņos mītošo pēdējo cilvēkveidīgo pērtiķu pāris jau sen skumji noskatījušies uz sabiedrības degradāciju.

Arī Pirre un Rēka īstenībā bija cilvēki, vien spalvaināki par jebkuru no mums. Tas bija skaidri redzams, jo viņi nevalkāja dzīvnieku ādas un staigāja pavisam pliki. Viņi apgalvoja, ka tā ir sena paraža un ka mūsu tautas noriets iesākās nevis ar pārvākšanos uz ciemu un maizes ēšanu, bet gan ar to, ka mugurā samauca svešu dzīvnieku ādas un sāka lietot no kuģiem salaupītos dzelzs rīkus. Viņu saimniecībā nebija ne kripatiņas metāla, vieni vienīgi no akmens gatavoti rokas cirvji. Neparocīgi un gandrīz bezveidīgi, toties Pirre un Rēka apgalvoja, ka cirvji esot ērti saņemami plaukstā un ar dziedinošu iedarbību.

Vispār grāmatā veselīga dzīvesveida piekritēji un senču dzīvesziņas cienītāji var sasmelties pulka jaunu vai varbūt senaizmirstu ideju, ar kurām pārsteigt kaimiņus, lepni paskaidrojot tiem, kas neizpratni pauž skaļi: “Pēc odžu domām, ikvienam bija tiesības dzīvot tik ķēmīgi, cik tas pats vēlējās.”
Odzes ir iecietīgākas par cilvēkiem, jo gandrīz visi pārējie grāmatas varoņi ir spēcīgi pieķērušies savam priekšstatam par pareizu dzīvošanu un ar neuzticību skatās uz citiem cilvēkiem, nesen vēl draugiem un kaimiņiem, bet nu jau svešajiem un aizvien lielākā mērā — ienaidniekiem. Vecais, pusjukušais svētbirzes sargs, kas satvēris gabaliņu vēstures, piedomājis visu ko klāt un nu ir viedais, kurš vienīgais visu zina, man kaut ko ļoti atgādina. Jaunās pasaules pārstāvji ir tikpat kolorīti. Modē ir ne tikai maize un kalpošana bruņiniekiem. “Jaunieši mūsdienās interesējas par Jēzu, par viņu runā daudz, viņš ir īsts veiksmes paraugs.”

“Tu tomēr esi baigais pāķis,” noteica Andreass. “Arkls ir asais daikts, ar to tu arsi tā, ka… Tas ir labais. Aršana ir pa pirmo, bet korī gribētos tieši tāpēc, lai dabūtu sievietes. Paraugi, Magdalēna ir vai prātu zaudējusi no tiem korāļiem! Man vislabāk patiktos tā, ka rītos es artu, bet vakaros dziedātu korāļus un pēc tam drāztu vecenes.”

Par spīti visai līksmībai un jautrībai, un lāčiem, kuriem gaužām patīk sievietes, neviena igauņu attīstības stadija man īsti negāja pie sirds. Varbūt iedoma evolucionēt ir kļūda, un galā vienmēr gaida strupceļš. Grāmata beigās kļūst šekspīriski traģiska.

“Jā, protams,” piekrita vecīši. “Viņas ir tagadiņ jau mirušas. Tā pasaule, ko pazinām mēs, ir tagadiņ mirusi, un gan jau arī mēs drīz mirsim, un tad cauri būs.”

Vai varbūt būs labi, dari ko darīdams. Visi ir apmierināti ar savu izvēlēto ceļu, un savu labumu ienācējos atrod pat savdabīgais kultūras mantojuma glabātājs Mēme:

“Es viņam teicu, ka ne jau es pieskāros tam mūkam, bet gan mans cirvis, bet šis tik kvieca savu kviekšanu. Bet ja es vairs negribu caurām dienām ēst mušmires? Ja šitā te nudien ir labāka žļurga un ātrāk sakāpj galvā? Cilvēkam ir jāspēj mācīties un nav jāpaliek stīvam kā šitam te celmam. Bet diemžēl tieši tādi mēs esam.”

Grāmatā ir ilustrācijas un tulkotājas Zanes Balodes pēcvārds (īsa intervija ar viņu lasāma šeit), taču nez kāpēc nav atrodams autora vārds un grāmatas nosaukums oriģinālrakstībā.
Starp citu, grāmatas sākumā es iedomājos, ka tur labi iederētos “ŗ”. Lēmeta runā apvidvārdi draudzīgi sadzīvo ar moderniem svešvārdiem. Mazliet dīvaini gan igauņa mutē izklausījās leitismi, tāpat tekstā bija vietas, kas atmodināja manu iekšējo Kušķi (piem., “tai pat laikā”), un komatu trūkums starp salikta sakārtota teikuma daļām mudināja iet pārbaudīt pastkastīti. Šādas izmaiņas pareizrakstībā taču būtu jādara zināmas visiem tāpat kā vēlēšanu iecirkņa numurs. Taču reizēm komats tomēr bija ielikts. Ej nu sazini… Bet lielākoties bija labi.

Advertisements

Posted on 25.08.2011, in Latviski and tagged , , , , , , , , . Bookmark the permalink. 6 komentāri.

  1. Gandrīz vai būs jāizlasa. Man jau vienmēr ir patikusi leģendārā Zelta Laikmeta glorificēšana. Pēc citātiem vadoties šķiet, ka būs labs lasāmais.

    Like

  1. Atpakaļ ziņojums: Rijkuris « Lasītājas piezīmes

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: