Gribu ēst

Gaiķu Mārisgribu ēst“. Il. Anta Pence. Rīga: Neputns, 2011.

Atnākot lietainām dienām, sāka šķist, ka prom ir aizgājusi ne tikai vasara, ka dzīve nekad vairs nebūs tik interesanta kā agrāk. Mani pārņēma skumjas pēc pīlādžogu un cidoniju sēklu krellītēm un gariem, plīvojošiem, sarkaniem svārkiem. (Tas nekas, ka patiesībā ne tās krelles, ne tie brunči nebija manējie.) Tādus uzvelc un dodies ar draudzenēm pie Čaka pieminekļa klausīties dzeju…
Nosolījos, ka šogad apmeklēšu Dzejas dienas, bet tā jau nu es turp aizgāju. Varbūt tad, kad būšu salīkusi večiņa, kas uzcītīgi apmeklē kulturālus sarīkojumus bez ieejas maksas un, ja paveicas, kafejnīcā apēd gabaliņu smalkas kūkas… Šoruden nekas vairāk par Gaiķu Māra grāmatiņu man netika. Toties tā ir tematiski ļoti pieskaņota:

šī kaislīgā bilde tepat kad es jau gribēju doties
un uzvērt gadus uz diega kā toreiz pīlādžus karstos

Par Gaiķu Māri es zinu gandrīz tikai to, ka viņam ir bārda un “Mugursoma“. Droši vien esmu lasījusi kādu interviju ar viņu, taču tādā gadījumā esmu visu laimīgi aizmirsusi. Neko nezinu par ietekmēm, strāvojumiem, par viņa vietu latviešu mūsdienu dzejā un tamlīdzīgi. Tāpēc mierīgi varu izsaucienus “ai!”, kuros Ilva Skulte saskata blūzu, noturēt par Skujenieka atdzejotā Lorkas atblāzmu. Kaut kas mazdrusciņ līdzīgs tur ir.

ai ziedu smaržas ai granītmelnie nami krūtīs
ai vēji kas satriec tos tuksnešu smiltīs

[..]
ai kādas varavīksnes piedzims paudīsies augšup
ai līksmais bars kuru vedu sev līdzi
ielūko debesis tādas

Tuksnešu Gaiķu Māra dzejā vispār ir padaudz, un lielākoties tie atgādina par Allāhu vai Jahvi, kaut arī es nekādā ziņā to nesauktu par klaji reliģiozu dzeju. Ja vārds “garīgums” nebūtu tik novazāts un atbaidošs, varētu piesaukt to.

būtu samts rakstītu uz tā bet nav
tuksnešu smiltis man acīs

Lai nu kā tur ar smiltīm un Amerikām (skat. 1/4 Satori publicēto dzejoli, kas grāmatā iekļauts mazliet atšķirīgā pierakstā), šajā krājumā (esmu lasījusi arī pirmo, taču šis, šķiet, uz mani ir atstājis lielāku iespaidu) autors šķiet patiess, tīrs un ļoti latvisks. Pilsēta tajā parādās tā starp citu, toties dabas ir tik daudz, cik nemaz neatceros citur lasījusi, turklāt tā organiski iekļaujas teksta plūdumā ar visām krāsām, skaņām un sajūtām. Ļoti daudz upju un citu ūdeņu, grāmata pat sākas ar upi:

sabruka tilts
pār upi pār upi jā [..]
kad upe tik liela ir pēdējais ierakstīt laiks
abos krastos — palīdziet lūdzu

Ak vai, ejot vai braucot pāri Daugavai es bieži vien iedomājos, ka tilts var sabrukt, un prātoju, vai upē drošāk ir krist kājāmgājējiem vai cilvēkiem, kas atrodas tramvajā vai automašīnās. Par laimi, citos dzejoļos ūdens nav tik draudīgs, tas sola ne tikai nāvi, bet arī dzīvību.

Vārdu sakot, es gribēju pateikt, ka šī ir laba grāmata. Re, kāds hipijisks mīļums:

saplīst domas izbirst trausluma stikli
pēdas atceras jūru un vienīgo pieskārienu
vēl no tā rīta kad šosejas bija laimīgas un
vilki laimīgi un pilnmēness lūkoja putnus tev plecos

Advertisements

Posted on 29.09.2011, in Latviski and tagged , , , . Bookmark the permalink. 2 komentāri.

  1. tā kā laimes akā,..nez kurš ko izvilks…Tev sanāca šādi. nu labi..lai noder!- g.māris

    Like

    • Kādu citu reizi lasot, es droši vien atrastu kaut ko citu.
      Piedod, ka neko prātīgu nemācēju pateikt. Neiešu taču mēģināt analizēt lirisko varoni. Bet man patika. Un paldies, ka iegriezies šeit!

      Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: