Joga un atlēts

Ian Jackson “Yoga and the Athlete“. Mountain View: World Publications, 1975.

Īens Džeksons ir daudzpusīgs cilvēks. Pirms pievēršanās skriešanai viņš spēlēja futbolu, tad sērfoja, pēcāk atklāja svaigēšanu, ko tolaik vēl tā nesauca, jogu, peldēšanu, baletu (par to lasāms viņa rakstā “Fine Tune Your Running”) un riteņbraukšanu. Vēl viņš sarakstīja grāmatiņu, kurā skrējējus, galvenokārt žurnāla “Runner’s World” lasītājus, mēģina pārliecināt, ka joga nav domāta tikai izkāmējušiem indiešiem, kas visu laiku blenž sev nabā, ka tā būtu ļoti noderīga arī kārtīgam amerikāņu sportistam. Džeksons to dara, stāstīdams par sevi.

Dīvaini apjēgt, cik atšķirīgi viss bija septiņdesmitajos gados. Fotoattēlos redzamajiem sportistiem mugurā pavisam parasti kokvilnas krekliņi, taču tas vēl nekas. Skolas laikā Džeksons bija vājākais skriešanas komandas loceklis un bija izdomājis, ka skriet — tas nozīmē paciest sāpes un ka ātrākie skrējēji vienkārši ir visdrosmīgākie. Tā nu viņš skrēja un cieta, skrēja un cieta, līdz sirds kāpa pa muti ārā. Ne velti kaut kad vēlāk pēc skarbas rolfinga masāžas viņam pavaicāja, vai puisis nav mazohists, uz ko viņš atbildēja: “Iespējams.” Stiepšanos un LSD (tas nepavisam nav tas, ko es padomāju, tas ir lēns, garš gabals) viņam nācās atklāt pašam.

Protams, nonācis pie jogas, Džeksons gan uzzināja, ka visu vajag darīt lēni un pacietīgi, taču tas viņu netraucēja tai nodoties trīs stundas dienā un pa reizei sastiept kādu cīpslu. Šķiet, to, ka jāpiemirst mērķis un jāizbauda ceļš uz to, viņš mācījās vēl ilgi. Taču ik pa laikam viņu piemeklēja atklāsme, ka jāļauj elpai vadīt skrējiena ritms, ka jāieklausās ķermenī un jāizpēta tā spēju robežas, nevis brutāli jātiecas paskriet ātrāk vai pastiepties tālāk. Skrienot ar prieku, īpaši necenšoties panākt tos, kas izvirzījušies vadībā, vai aizbēgt no atpalicējiem, viņš arī negaidot pamatīgi uzlaboja savu maratona rezultātu. Lēnie treniņskrējieni, kas sākotnēji bija kaitējuši pašcieņai (“Skaties, māmiņ, re, kāds lēns skrējējs!”), bija izrādījušies iedarbīgi.

Grāmatā ir dažu asanu fotogrāfijas ar īsiem paskaidrojumiem, bet būtībā no tās nevar mācīties ne jogot, ne skriet. Toties autoram tik ļoti ir patikušas visas fiziskas nodarbes un viņš tik aizrautīgi par tām stāsta, ka lasītājai rodas vēlme iet un kaut ko darīt. Vēlams, tūlīt pat. Tāda iedvesmojoša grāmatiņa. Ne velti autors pēcāk trenēja ASV olimpisko izlasi.

Posted on 02.10.2011, in Angliski and tagged . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: