Baltijas triloģija

Petrs Dirģēla “Slēptais brasls” (Petras Dirgėla Kūlgrinda, 1984), “Joldijas jūra” (Joldijos jūra, 1987-1988), “Ancilus ezers” (Anciliaus ežeras, 1991). No lietuvju valodas tulk. Talrids Rullis. Il. Jānis Esītis. Rīga: Dienas Grāmata, 2010.

Šķiet, reiz es kādu no šīm Dirģēlas grāmatām pētīju Viļņas grāmatnīcā. Uz pēdējā vāka bija gauži cildinošs apraksts, un es būtu grāmatu nopirkusi, ja vien tā nebūtu triloģijas kura tur daļa. Ja būtu nopirkusi, nez vai būtu izlasījusi, taču tagad esmu pieveikusi visus četrus biezos sējumus, lai arī vienbrīd šāda iespēja šķita ļoti mazticama.
“Slēpto braslu” es atstāju pusratā, jo jaunais militārists Stanislovs Būga, kas par jūru vien domāja un priekšniecībai, valdībai un baznīcai klausīt negribēja, jo tās neuzskatīja, ka tagadiņ (15. gs.) ir pienācis laiks Klaipēdu pievienot Lietavai, runāja tik sasodīti patētiski, ka es to vairs nespēju izturēt. Es viņu būtu patriekusi no dienasta, nevis uz stepēm sūtījusi. Piedevām vēl asaraini nelaimīga mīlas līnija… Nu ja, man vispār diez ko nepatīk vēsturiski romāni.
Pēc kāda laika tomēr nolēmu iemest skatu “Joldijas jūrā”, lai ar mierīgu sirdi atteiktos no domas izlasīt triloģijas četras grāmatas. Notika negaidītais — es ielasījos. Patētisms nebija pilnībā pazudis, taču šīs grāmatas galvenais varonis Kiprijons Tvirbuts vairāk prātoja savā nodabā, nevis teica runas, un tas, kas dialogos izklausījās briesmīgi kaitinoši, tāpat vien uzrakstīts, vairs tik šausmīgs nešķita. Tiesa, līdz Tvirbuta parādīšanās brīdim pagāja tāds laiciņš. Grāmata sākas ar Dānijas prinča Magnus aizkuģošanu gluži vai trimdā, un pie Skandināvijas galma nemaz ne tik saldās dzīves mani jau ir piejaucējis Pērs Ūlovs Enkvists, turklāt Dirģēlas stilam piemīt ziemeļniecisks apcerīgums, sevī ievelkošs ritms, kura dēļ es pēc tam izlasīju līdz galam arī “Slēpto braslu”. Bet šeit Dānijas karalisko brāļu nesaskaņas mijās un savijās ar puslīdz vienkārša Lietuvas muižnieka, valdnieka bijušā sūtņa Kiprijona ceļu uz mājām caur galīgi nopostīto Līvzemi, kuru līdz ar Rīgas ostu tieši tobrīd bija savajadzējies visiem tuvākajiem valdniekiem. Šie tad nu par to kaulējās, prasīja sev un piesolīja citiem, kala dažādus plānus. Tvirbuts tikmēr prātoja par taisnību un taisnīgumu un gribēja pie sievas un bērniem, un mātes, taču to pašu politisko intrigu dēļ mājās atgriezties nekādi nedrīkstēja.

Var izrēķināties ar visiem politiķiem, bet pašu politiku nogāzt no troņa tu, cilvēks, nevari, pārvēlēt nevari un nevienam citam atdot nevari — ar to nevarēsi izrēķināties nekādā ceļā! Politika iezīdusies visur, iesūkusies gan mājās, gan sirdī. Politika kļuvusi visur esoša, visur redzoša, visu dzirdoša un visu varoša — tā saplūdusi ar Dievu un aizstājusi Dievu.

Diemžēl “Ancilus ezerā”, kur pieauguši un politikā iesaistījušies jau Kiprijona dēli, nosacīti vienkāršais cilvēks aiziet dibenplānā. Nosacīti vienkāršais, jo par kalpiem, zemniekiem un bezzemniekiem Dirģēla raksta maz un sekli, viņu vairāk interesē tādi ļaudis, kas bez muižiņas savu dzīvi lāgā nemācētu iztēloties. Pēdējā grāmatā pārsvaru gūst galminieki, princeses, firsti un tā joprojām. Reizēm rindkopām no vietas aprakstīts, kurš ar kuru ir bijis precējies, kā sauca viņu tēvus un vecmāmiņas. Zemsvītras piezīmēs norādīts precīzs dzimšanas, kāzu vai seima sanāksmes datums un vieta. Protams, princeses arī raud, un tolaik laulības acīmredzot ir bijis viens no galvenajiem politikas veidošanas rīkiem, bet varu godīgi atzīties, ka šajās vietās mans skatiens aizmiglojās un es tikai slīdēju pāri tekstam.
Arī reliģisko piederību viņi mainīja kā kreklu vai precību līgumu, un garīdzniekiem tā, šķiet, nenozīmēja neko vairāk kā lielmaņiem. Galvenais, lai būtu izdevīgi, kā jau allaž.
Starp citu, ja tik daudz pūliņu veltīja sev pakļautās teritorijas paplašināšanai, nedomāju, ka valdniekiem atlika kaut drusciņa laika, lai pievērstos tautas problēmām. Visi galda pārziņi un kancleri arī bija aizņemti ar lielo politiku, reizēm pūlēdamies saprast, kāds ir viņu karaļa plāns, lai to varētu izjaukt. Labi, ka es nedzīvoju tais laikos. Labi, ka Latvijas vēsturē nav bijis lielvalsts posma, pēc kā tagad daži varētu ilgoties. Kā grāmatā saka Sigismunds Vāsa:

Baigi ir izprast patiesību! Kad esi izpratis patiesību, kļūsti par tās vergu… O! Es mīļuprāt būtu patiesības vergs! Par to es vēlētos būt vislabprātāk! Bet man rādās un mani vajā aizdomas, ka patiesība, nokļuvusi politikā, vairs nav patiesība…

Jeb, kā saka autors:

Ja dzīvotu tikai divi cilvēki, un vienam būtu iešāvies prātā noslēgt darījumu ar otru, viņi to noslēgtu — tie, kuri vēlas iedzīvoties labumos, valda pār tiem, kuri to nevēlas.

Grāmatu fragmenti lasāmi šeit.

Advertisements

Posted on 16.10.2011, in Latviski and tagged , , , . Bookmark the permalink. 3 komentāri.

  1. Ooo, Tu tiešām esi izlasījusi tās biezās grāmatas, apsveicu! Man gan ļoti patīk vēsturiskie romāni, tomēr konkrētā apjoma priekšā izjūtu vājumu ceļgalos un ne tikai 🙂

    Like

  2. Atzīšos, man reiz bija ideja visas šīs grāmatas iegādāt un izlasīt, vēsturiskie romāni man patīk visai labi, vismaz kadreiz. Tagad sapratu, ka labi vien bija, ka nepaņēmu, jo diez vai man pietiktu spēka tās izlasīt.

    Like

  3. Nav jau tik traki, DG, kā vienmēr, papīrs biezs. “Joldijas jūras” 1. daļai ir drusku pāri 600 lappusēm, citām nav ne pieci simti. 😀 Bet nu es ieteiktu sākt tieši ar “JJ” un tad skatīties, vai patīk. Un visas uzreiz no bibliotēkas vai veikala mājās nenest, lai mugura nesāktu sāpēt.
    Vispār jau man patika, skaidri parāda, cik ļoti leišu vēsture atšķiras no mūsējās. Par vāciešiem viņiem vispār galva gandrīz nemaz nesāpēja.

    Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: