Gudrās, šķirtās sievietes

Džūdija Blūma “Gudrās sievietes”. Tulk. Zane Rozenberga. Uz vāka Gustava Klimta gleznas “Cerība” fragments. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007. (Judy Blume. Smart Women. 1983.)

“Gudrās sievietes” ir vēl viena grāmata, kas man atgādina filmu. Tādu filmu, ko uz kinoteātri skatīties es neietu, bet televīzijas romantiskā kino vakarā vai svētdienas priekšpusdienā noskatīties kā ģimenes filmu – kāpēc gan ne? Bibliotēkas plauktā grāmata pievērsa manu uzmanību vispirms ar muguriņu, uz kuras lasāms tikai autores vārds, bet ne romāna nosaukums, tad ar Klimta zīmētajām spirālēm un visbeidzot ar tulkotājas vārdu, kas apsolīja vismaz labu valodu (tulkotājas redakcijā, starp citu).
To es dabūju, lai gan apsaldētus pirkstus par nozilinātiem es vis nesauktu. Vismaz līdz šim tā nedarīju, kas zina, kā būs tālāk, jo nozilināšana, šķiet, ir lipīga… Vēl mani samulsināja galvenās varones Margo meitas Mišelas aizdomas, ka mātes tievajai draudzenei Frensīnai jeb B. B. varētu būt mazasinība, lai gan drīzāk ne, “jo viņa bieži pusdieno ārpus mājas, bet mazasinīgajiem restorāni nepatīk”. Tā arī nesapratu, kura no trim iesaistītajām dāmām neatšķir anēmiju no anoreksijas.
Tas nu tā. Stāsts nav par anoreksiju, bet gan par trim sievietēm tā ap četrdesmit. ASV pēc laulības šķiršanas acīmredzot ir jāpārceļas uz Bolderu. Tā vismaz ir izdarījušas šī romāna varones, piemēram, Frensīna.

Viņa aizbrauca no Maiami mēnesi pirms oficiālās šķiršanās. Viņa aizbrauca kopā ar Sāru, kurai tolaik bija seši gadi, ar diviem čemodāniem un ar trīsdesmit diviem tūkstošiem dolāru skaidrā naudā, ko bija nopelnījusi, strādādama par nekustamā īpašuma aģenti. Viņa devās ceļā ar automašīnu četros no rīta un brauca uz rietumiem, projām no Floridas, projām no okeāna, projām no atmiņām par to, ka viņai kādreiz bijusi cita dzīve – dzīve, kas vairs nav atsaucama un atgūstama.
Viņa brauca uz Kolorādo, jo pirms gada arhitektūras žurnālā bija izlasījusi rakstu par atjaunotām Viktorijas laikmeta mājām Bolderas pilsētā. Viņa atcerējās, kādā krāsā bija debesis, atcerējās sniegotos kalnus tālumā, kuri šķita no visa tik tālu, cik vien iespējams.

Frensīna, Margo un Klēra Bolderā ir labi iedzīvojušās, taču vecā dzīve nekur īpaši tālu nav atkāpusies. Viņas raizējas, ka bērni sāk atgādināt šķirto vīru vai pavada pie viņa pārāk daudz laika. Tāpat jau pietiek klapatu ar pusaudžiem, kas runā pretī vai iemīlas puisī, ar kuru mātei ir bijusi īslaicīga dēka. Taču īstie sarežģījumi sākas, kad Margo rodas attiecības ar Frensīnas bijušo vīru Endrū. Draudzeņu vidū parādās spriedze, Frensīnai ir ļoti grūti, un no tā visvairāk cieš viņas meita Sāra.
Attiecības un problēmas ar draudzenēm, vīriešiem, bērniem un citiem radiniekiem ir parādītas sīki un smalki, taču nekas cits grāmatas varonēm grūtības nesagādā. Varbūt astoņdesmito gadu sākumā tā bija, bet tagad ir grūti saprast, ka viņas ne drusciņas neraizējas ne par naudu, ne politiku, ne par ko citu, izņemot pirmās novecošanas pazīmes. Visām trim ir interesants darbs, kurā nerodas nekādas problēmas, vienīgi birojs izkrāsots ar eļļas krāsu, kas izrādās neganti smirdīga, ko nekustamā īpašuma aģentūras īpašniece nebija gaidījusi. Klērai pieder mākslas galerija, Margo projektē mājas ar pasīvo saules apsildi, bet par to mēs neko sīkāk neuzzinām. Tikpat labi šis varētu būt romāns par mājsaimniecēm. Veikli uzrakstīts un ar laimīgām beigām.