Noslēgt apli

Zoran ŽivkovićThe Fourth Circle“. Translated by Mary Popović, cover art by K.J. Bishop, cover design by Garry Nurrish. Tallahassee, Florida: The Ministry of Whimsy Press, 2004. (Četvrti krug, 1993.)

Živkoviču es gribēju palasīt jau sen, tas ir, vairāk nekā tikai dažus stāstus, taču serbu literatūru lasīt angliski šķita kaut kā jocīgi. Beidzot es tomēr nopirku šo grāmatu, izlasīju un nopirku vēl divas. Serbiski. (Kaut arī šoruden Živkoviču var beidzot dabūt angliski ne tikai maztirāžas izdevumos, bet arī e-grāmatās pa lēto.) Tagadīt šai mēlē esmu uzrakstījusi vienu īsu jo īsu e-pastu, saņēmusi un izlasījusi nedaudz garāku atbildi un vēlāk pat sapratusi, kādu kļūdu biju ielaidusi savā rakstu darbā. Vārdu sakot, manas serbu valodas zināšanas aug augumā, un nepaies ne desmit gadu, kad varēšu uzrakstīt par vēl kādu Živkoviča stāstu. Pagaidām es pa laikam palasu savas jaunās grāmatiņas, mēģinu saprast pa kādam vārdam un priecājos, cik jauki skan.
Živkovičs, šaurās aprindās ļoti populārs rakstnieks, ir literatūrzinātnes doktors, kas pamatā interesējas par fantastiku, par kuru ir sarakstījis pat enciklopēdiju. 1982. gadā viņš nodibināja privātu izdevniecību, kurai tulkoja aizdomīgi daudz fantastikas grāmatu, bet pēc desmit gadiem nolēma, ka pats spēj rakstīt labāk. Gandrīz četrdesmit piecu vecumā viņš, kā pats apgalvo pēcvārdā, nepilnu četru mēnešu laikā sacerēja savu pirmo daiļliteratūras darbu. Apsēžoties pie datora, Živkovičam neesot bijis nekādas konkrētas ieceres, tāpēc viņš vienkārši esot uzrakstījis visvienkāršāko teikumu, kāds ienācis galvā: “Aplis.” Un tālāk zemapziņa un literārā pieredze darījusi savu. Spēj tik pierakstīt, vienlaikus piktojoties, ka tas notiek tik lēni, jo lasītājam Ž. gribējies ātrāk uzzināt, ko ir sadomājis rakstnieks Ž. (Grāmatas sākums lasāms šeit.) “Ceturtais aplis” izrādījās interesants arī citiem nopietniem lasītājiem, un grāmata, “postmoderna rapsodija”, saņēma nozīmīgu Serbijas literatūras balvu. Nu, un tagad Živkovičs ir sarakstījis vēl veselu kaudzi grāmatu. (Tikai tāpēc, ka viņam paveicās nenomirt 1999. gadā, kad viņš dzīvoja pretim Ķīnas vēstniecībai, ko ASV nejauši sabombardēja.)
Pēc pirmā teikuma seko dažas lappuses par kādu, šķiet, kosmonautu, kas mērķtiecīgi, tomēr īsti nezinādams, uz kurieni, soļo zem divām saulēm, kuras spīd oranžās debesīs. Ir jānoslēdz loks.
Šīs oranžās debesis ir iekļuvušas viduslaiku mākslinieka baznīcas griestu gleznojumā, un viņa sirmais palīgs uztraucas, ka mūki pamanīs Sātana saules vai, nedod Die’s, atklās, kas ir svētās jaunavas Marijas prototips, un nolems, ka dēmoni ir ieperinājušies ne tikai depresijas nomocītajā gleznotājā, bet arī viņa kalpā. Naivā veča bažas īstenojas. Viņa saimnieks patiešām nonāk pagrabā un tad — ar Marijas gādību — vēl dziļāk. Mākslinieka palīga bezgalīgās bailes, kas pastiprinās, nonākot jaunās ķecerīgās situācijās, būtu varējis aprakstīt Umberto Eko.
Vienlaikus, bet varbūt pavisam citā vietā un laikā, uz budistu templi džungļos dodas kāds talantīgs datoriķis, lai tur meditētu. Viņa vienīgā kompanjone ir paša sarakstītā programma Rāma, kas ir piebarota ar sieviešu žurnāliem un nu ne tikai gatavo ēst un uzkopj māju, bet arī ieņem bērnu. To viņai, tastatūras taustiņus spaidīdams, nejauši pagādā pērtiķis. It kā rūpju jau nebūtu gana, templī ierodas Buda, Arhimēds un vēl pāris zinību vīru un bruņurupuču.
Arī Stīvens Hokings, kura pēdējās dienas slimnīcā, piespiedu kārtā skatoties “Kasablanku”, romantiskas filmas un mājas video, neko labu neliecināja par viņa kopēju, taču mani uzjautrināja. Iespējams, tas neko labu neliecina arī par mani.
Viņus visus, un ne viņus vien, vieno interese par apļiem, pasaules uzbūvi un iespēju kļūt pilnīgākiem. Citādi sižeta līnijas, katra atsevišķi būdama interesanta, ļoti vizuāla un uzrakstīta atšķirīgā un pārliecinošā balsī, labu laiku nesaskaras, un tiešām sāk šķist, ka autors nav zinājis, ko ar to visu iesākt. Līdz beidzot no debesīm nolaižas Šerloks Holmss ar doktoru Vatsonu, parādās arī Moriartija gars (nu labi, ne gluži vārda tiešajā nozīmē), un izkaisītie pavedieni savijas kopā. Beigas gan šķiet sasteigtas.
Taču ceļš uz tām ir dīvaini skaists.

Advertisements

Posted on 27.11.2011, in Angliski and tagged , , , , . Bookmark the permalink. 2 komentāri.

  1. Lasīt serbiski varētu būt interesanti, vismaz tiem, kas lasa krieviski. Man ir radies priekšstats, ka visas tās rietumslāvu valodas ir mānīgi līdzīgas krievu valodai, gandrīz tāpat kā latviešu valoda – lietuviešu. It kā vienu vārdu saproti, bet nav nekādas garantijas, ka nozīme tam ir tā pati. Bet nu jebkurā gadījumā kādas retākas valodas apgūšana ir interesants pasākums 🙂

    Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: