Ar tēju zīmēta ainava

Милорад Павич “Пейзаж, нарисованный чаем“. Перевод с сербского Н. Вагаповой и Р. Грецкой. СПб.: Азбука, 2000. (Милорад Павић. Предео сликан чajeм. 1988.)

Ilgi nevarēju izdomāt, vai būtu labi nosaukt grāmatu par fantāziju un pseidointelektuālu figņu. Ne gluži tik ilgi, cik tā bija nostāvējusi nelasīta, nopirkta droši vien neilgi pēc izdošanas par latu astoņdesmit (lūk, kādi laiki ir bijuši! Tiesa, man ir cits izdevums, nevis attēlā redzamais), bet tomēr. Visi taču zina, ka Pavičs rakstīja postmodernu nopietno literatūru, ko varbūt pieklātos dēvēt par maģisko reālismu. Bet kā gan citādi, ja ne par fantāziju, lai saucu grāmatu, kurā pa vienu logu allaž ir redzams nākamais gads, kurā dēmoni sazinās, izmantojot cilvēku klepu un žagas, kurā laiks plūst visos virzienos un no cilvēka mierīgi var atdalīties ēna vai balss un sākt dzīvot savu dzīvi? Turklāt bez visa nosauktā šīs grāmatas nebūtu. Un vai romāns, kas sastāv no divām grāmatām, no kurām vienu krustvārdu mīklu cienītāji var lasīt gan horizontāli, gan vertikāli, tātad, Umberto Eko vārdiem runājot, atvērts romāns, nav pārāk komplicēts? Es pati arī nevarēju izdomāt, kā labāk lasīt, un paliku pie horizontālā jeb ierastā paņēmiena lasīt no sākuma līdz beigām. Šķiet, tā pat bija labākā izvēle, taču nešaubīgi to varētu pateikt, tikai izlasot grāmatu pa vertikāli un pirmoreiz. Sarežģīti.
Ja ir lasīta “Hazāru vārdnīca”, “Ainavā” daudz kas šķiet pazīstams. Sapņi, kas iejaucas dzīvē un ir spēcīgāki par nomodu, reizēm laikam rādās pat vieniem un tiem pašiem cilvēkiem.

Viņam šķita, ka viņš nedzīvo, bet kāds cits redz viņu sapnī, un tas nav cilvēks, bet gan kāds dzīvnieks vai augs. Viņš nomazgājās ar rakiju, ieskatījās spogulī un nodomāja: gluži kā paša māte būtu uzaudzējusi bārdu…

Pavičs daudz piesauc reliģiju. Pirmā grāmata “Mazais nakts romāns” sākas ar stāstu par ļaudīm, kas iemācījās atšķirt cilvēkus, kuru sirds pilna klusēšanas, no tiem, kam sirds piepildīta ar klusumu. Tā mūki sadalījās vientuļniekos un kopienā dzīvotājos, kam katram savs uzdevums un kas no vienas grupas otrā var pāriet tikai tad, ja atsakās no sava vārda un valodas. Katra nodaļa vispirms pavēsta par mūkiem un tad pievēršas neveiksmīgam arhitektam Afanasijam Svilaram, kura plaukstas līnijās ierakstīta Belgrada, kura projekti izpelnās kolēģu atzinību, taču nekad netiek uzcelti.

Viņš uzskatīja, ka arhitektūrā humors ir tikpat nepieciešams kā sāls maizē, ka ēkā ikvienam gadalaikam vajag savas durvis, bet grīdas jāieklāj gan dienai, gan naktij, jo naktīs skaņa lejup izplatās krietni ātrāk nekā augšup..

Un tā joprojām. Šāda loģika romānā valda viscaur. Katram neierastajam notikumam ir konkrēts iemesls, katra rīcība izsauc sekas. Viss tiek sistematizēts un iegrāmatots. Paviča absurds ir tik sakārtots, ka bez reliģijas viņš laikam nemaz nevarētu iztikt. Svilars apgalvo, ka ir ateists, tomēr pirmās grāmatas beigās, meklēdams kara laikā pazudušo tēvu, nonāk klosterī, kur tēvs viņam ir iestādījis dārziņu. Tur visu augu nosaukumi sākas ar viņa vārda burtiem, tur ir izaugušas visas viņa domas, vēlmes un darbi, tur pēc puķu un zāļu smaržas var noteikt, kā viņš rīkojas un kā jūtas…
Un Svilars saprot, ka ir palaidis garām vienīgo sievieti, ko spēj mīlēt un ko slepus uzskata par sava dēla pirmo māti, ka, būdams vientuļnieks, mēģinājis nodoties kopienas brāļu darbam, ka viņa tēvs patiesībā ir cits cilvēks.
Tāpēc otrā grāmata vēsta par veiksmīgā ASV uzņēmēja Afanasija Razina (bijušā Atanasa Svilara) un Milutas Vitačas, kādu brīdi izcilas operdziedātājas, sarežģīto mīlu, kurā iejaucas pārpasaulīgi spēki. Razins ir sapelnījis kaudzi naudas, ražojot ķīmiskos ieročus un miera atomu, viņš ar dažādu tēju uzlējumiem glezno Dienvidslāvijas vadoņa Tito rezidences un mēģina no jaunības dienu paziņām, trim kolorītām māsām, atpirkt mazmazbērnus. Te nu ir pārpārēm tādu gudrību, kas varētu būt gan serbu vai kādu kaimiņtautu ticējumi un nostāsti, gan autora iedomas. Seši stāsti rit paralēli un ir lasāmi gan vienādiņ, gan otrādiņ.

Vispār labā stāstā skaista valoda nav nepieciešama. Skaista valoda un skaisti vārdi vajadzīgi tikai sliktam stāstam. Labas fabulas pašas atrod vārdus un labi orientējas visās valodās. Runa nav par to. Kā jau teicām, ir jāatklāj jauns lasīšanas, nevis rakstīšanas veids. Ja labai fabulai nevajag skaistu valodu un skaistus vārdus, tai ir vienkārši nepieciešams skaists lasīšanas veids, kura pagaidām diemžēl vēl nav, taču cerēsim, ka ar laiku tas parādīsies… Jo, līdzīgi tam, kā pastāv talantīgi un netalantīgi rakstnieki, tāpat ir arī apdāvināti un neapdāvināti lasītāji.

Lasītāji, kam patīk lasīt ierastajā veidā no sākuma līdz beigām, tā, kā plūst upes un kā Svētā kalna klostera kopienā dzīvo mūki, — šie lasītāji krustvārdu mīklās vairāk priecājoties par vārdu krustošanos, nevis pašiem vārdiem, viņi ievedot pasaulē kārtību, vismaz svešā dzīvē, ja pašiem savā neizdodoties, viņi godājot tēva un tradīciju kultu, esot praktiķi, burvji, celtnieki, matemātiķi un teātra ļaudis. Romānā viņus sižeta veiklais savērpums piesaistot vairāk nekā varoņu likteņa pavērsieni. Varbūt tā arī ir. Tiem, kas lasa pa vertikāli, tāpat kā no debesīm krīt lietus, tiem svarīgākas ir citas lietas. Viņiem pieder nakts, viņi cits citu nepazīst, un kopēju ienaidnieku viņiem nav. Viņiem ir mātes kults, katram sava uguns un sāls, viņi ir mākslinieki un elku pielūdzēji. Kā pareizāk?

Kā lai mēs zinām, kam taisnība, ja mūsu laikmetā ir bijis tik daudz cilvēku, kurus nācies cienīt, un tik maz to, kurus bija iemesls mīlēt? Tāpēc laimīgi tie, kuri kaut reizi ir mīlējuši. Kaut vai grāmatu, ja ne suni vai kaķi, kaut vai rakstnieku, ja ne savu sievu.

Protams, jāņem vērā, ka lasītājs, kura loma romānā aizvien palielinās un kas diemžēl pilnīgi noteikti ir ūsains vīrietis, kuru es spogulī nekad neesmu redzējusi ne parastā, ne pilnmēness naktī, ka

VISI GRĀMATAS LASĪTĀJI IR IZDOMĀTI. JEBKURA SAKRITĪBA AR ĪSTIEM LASĪTĀJIEM IR NEJAUŠA.

Es jau to zināju. Lasītāja ir izdomāta, taču kļūst aizvien līdzīgāka man. Vai arī es viņai. Kādudien mēs vairs nebūsim atšķiramas.
Viss ir it kā pa īstam, tikai no vienas puses blīvāk un no otras — vairākās dimensijās, tātad varbūt vēl īstāk. Lai cik ļoti stāsts brīžiem atbilda priekšstatam par trakulīgajiem Balkāniem, uz beigām man tas sāka šķist aizvien drūmāks.
Es zinu, kuru Paviča grāmatu gribu lasīt nākamo un kādā veidā.

Lasītājs grāmatās atrod to, ko nevar atrast citviet, nevis to, ko romānā ielicis rakstnieks.

Advertisements

Posted on 29.11.2011, in Krieviski and tagged , , , , , , , , . Bookmark the permalink. 3 komentāri.

%d bloggers like this: