Ziemas bērni

Dea Trīra Merka “Ziemas bērni“. Tulk. Dace Deniņa un Dina Dravniece. Il. Māris Ābele. Rīga: Atēna, 2003. (Dea Trier Mørch. Vinterbørn. 1976.)

Reiz es lasīju grāmatu, ko tā arī sauca: “Гинекологическая проза”. Annas Bjalko (Анна Бялко) stāsti par padomju un postpadomju Krievijas medicīnas sistēmu ir neaizmirstami, taču nevienai grūtniecei es tos neieteiktu. Labāk vispirms piedzemdēt un ļaut bērniņam apvelties.
D. T. Merkas romāns, kurā attēlota dzīve Dānijas valsts slimnīcas dzemdību nodaļā mēneša garumā, ir pavisam kas cits. Tur guļošās sievietes personāls apčubina, un grāmatas noskaņa ir ļoti cilvēcīga. Dzemdēt es nesagribēju, taču, ja tāda vēlme man būtu bijusi, tā nekur nepazustu, kaut arī gandrīz visām romāna varonēm ir problemātiska grūtniecība, kas ne vienmēr beidzas laimīgi.
Steigšus jāpiemetina, ka abas grāmatas nepavisam nav tīra sieviešu un varbūt vēl jauno tēvu literatūra. Visi taču esam piedzimuši. Tomēr publiski par sieviešu tēmām neko daudz nerunā. Atceros, kā manā draudzeņu lokā notika pirmais spontānais aborts. Tas bija tik negaidīti, šķita gandrīz neiespējami. Tad es ieskatījos attiecīgā literatūrā un uzzināju, ka šādi beidzoties viena no sešām grūtniecībām.
“Ziemas bērni” neko neizpušķo, runā atklāti, un tieši tas man patika. Kā sāku lasīt, tā nevarēju atrauties un vienā piesēdienā grāmatu arī pabeidzu. Visi cilvēki tajā ir kā dzīvi, un gribas zināt, kā viņiem veiksies. (Toties Aigai no “Ēst vārdus” grāmata nav patikusi, pie viņas varat izlasīt pavisam atšķirīgu viedokli.) Merkai ir izdevies parādīt gan dzimšanas skaistumu, ko grāmatā novērtē arī kāds jaunais tēvs, kas piedalās dzemdībās, gan sāpes, bailes un neziņu, ko izjūt sieviete.

Viņas kauli pašķiroties krakšķ un brakšķ. Bērna ķermenis laužas cauri pēdējai, maigākajai dzemdību ceļa daļai. Kā koka stumbrs, ko pār smilšainu piekrastes seklumu ievelk jūrā, kaut kas liels un stingrs, un tumšs starp kājām izveļas no viņas ķermeņa. Tumšs sainis, asiņains kunkucis. [..]
Jaundzimusī brēc un spārdās kā krastā izvilkta zivs. Mazie, spēcīgie locekļi vicinās pa gaisu, un ūdens smako. Bāli zila un violeta, augļa taukiem segta.
Vēl viņa ir piesaistīta pie sava bāzes kuģa ar trosi, pie kosmosa kuģa ar drošības saiti — resno, dzeltenbālo, pulsējošo, savijušos nabas saiti.
Šņik! Un viņa uz mūžiem ir kļuvusi par patstāvīgu cilvēku.

Tīra dzeja. Tā grāmatā ir pietaupīta brīžiem, kuros tiešām var pat apraudāties. Pārējā tekstā ir dzīve kā jau dzīve ekonomiskās lejupslīdes laikā. Slimnīcai ir jāietaupa vienpadsmit miljoni kronu, tāpēc pacientes tiek lūgtas neizmest vienreizlietojamās glāzes. Laikrakstos ziņo par Vjetnamas kara norisi (un pēc tam ASV medmāsām būs kā šajā dzejolī: “How lucky they felt / when one child was born healthy / whole. / How they grieved / about the miscarriages.”) un katru dienu raksta par kādas rūpnīcas slēgšanu. Kad palātas vienīgā patiesi turīgā iemītniece Ģertrūde paziņo galvenajai varonei Marijai, ka nelaistu savus bērnus viņas bērnudārzā, jo Marija lasa politekonomijas pamatus, pārējās sievietes izsaucas, ka arī viņas balso par sarkanajiem.
Kā citādi? Šī ir valsts, nevis privātā slimnīca, tajā uzņem pat neprecētas sievietes, kas prāto par dzīvošanu komūnā. (Merka pati tur ir dzimusi pirms septiņdesmit gadiem, 9. decembrī, un viņas māte nebija precējusies. Marijas tēlā viņa lielā mērā esot ierakstījusi pati sevi.) Valsts dara visu, lai bērns piedzimtu un izdzīvotu, bet drīz vien, kā rūgti spriež Marija, valsts zaudēs interesi par jauno cilvēku un tā māti.
Šķiet dīvaini, ka nemaz ne tik sen ir bijis tik ļoti atšķirīgs priekšstats par to, ko var atļauties grūtniecības laikā. Sāli nodaļā ienest aizliegts, taču uz saglabāšanu guļošās sievietes smēķē gan atpūtas telpā, gan palātās un regulāri iedzer. Uz Ziemsvētkiem māsiņas viņām izdala pa pudelei sarkanvīna.
Lai cik jauks nebūtu personāls, pret pacientiem izturas kā pret bērniem. Viņām netiek izpaustas izmaiņas veselības stāvoklī un bērna iespējamās kaites, ārsti viņas griež un stimulē dzemdības, labākajā gadījumā pirms tam pacientes informējot, ka tas tiks darīts, nevis noskaidrojot viņu viedokli. Šajā ziņā dāņu sistēma patiesībā daudz neatšķīrās no padomju kārtības.

Slimnīca savā ziņā ir sabiedrības atspulgs. Lielais vairākums pacientu vienmēr gan jutīsies, gan patiesībā arī būs… lejā… apakšā… hospitalizēti. Bez iemaņām uzdot jautājumus un bez iespējām uztvert savu lietu kā daļiņu no lielākas sociālas sistēmas. Viņi nesaprot, kas tiek teikts. Viņi tikai jūt, ka lēmumi tiek pieņemti tā, ka viņi paši ne mazākā mērā nespēj ietekmēt savu likteni. [..]
Patiesībai par indivīdu ir nozīme tikai tad, ja tā tiek sasaistīta ar patiesību par mums visiem. Tā, lai to varētu izmantot situācijas uzlabošanai.

Tiešām laba grāmata. Vākam gan ar to nav nekāda sakara. Būtu labāk atstājuši pašas Merkas zīmēto māti ar bērnu.

Posted on 05.12.2011, in Latviski and tagged , , , , . Bookmark the permalink. 5 komentāri.

  1. Pirms kāda laika esmu lasījusi grāmatu, un atmiņā palicis tāds dāņu ziemas rēnums. Patīkama grāmata, lai arī nu jau dāņiem daudz kas mainījies.
    Krievu ginekoloģiskās grāmatas vēl raksta Tatjana Solomatina, diezgan parupjā stilā. Savukārt no dāņu grāmatām es atceros Atēnas izdoto Holstas triloģiju par Terēzi. Lūk, tur aprakstītās dzemdības grūtniecēm gan nevajadzētu lasīt. Aprakstītais rada iespaidu, ka trešais pasaules karš ir vieglāk pārdzīvojams.

    Like

    • Neesmu lasījusi ne vienu, ne otru. Būs kam pieķerties, ja uznāks vēlme pēc sieviešu literatūras.
      Par karu man sen ir skaidrs: ja sāksies karš, es izdarīšu pašnāvību. Ar grūtniecību tā nebūtu. Bet tas jau kā kurai.

      Like

  2. macosvalodas

    Paldies par aprakstu! Diez vai šai grāmatai būtu pieķērusies bez ieteikuma, bet tagad domāju, ka gribētu izlasīt. Īpaši interesē valsts-slimnīcas-dzemdētājas kā pacientes attiecības…

    Like

  3. es šo grāmatu lasīju, kad pati gāju praksi dzemdību namā, biju naiva jaunā vecmāte. ja neskaita manu pārsteigumu par sāli un smēķēšanu, tad var teikt, ka man tā šķita ļoti īsta un neskatoties uz to sirsnīga.

    Like

  4. Jā, vecmātes tur bija jaukas.
    Sāli droši vien tūskas dēļ nedrīkstēja?

    Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: