Mūsu kunga ļaudis

Людмила Улицкая “Люди нашего царя”. Ил. Антон Ходаковский. Москва: Эксмо, 2007 (2005).

Neesmu lasījusi daudz Uļickas grāmatu, kādas četras. Šī mani pārsteidza jau ar pirmo stāstu. Uļickas darbi nav mīlīgi vai saldi, nē, viņai raksturīga padrūma dzīves uztvere, un viņas varoņi parasti cieš. Bet te — gandrīz Ziemassvētku stāsts idilliskā Francijas nostūrī, lai gan ārā vēl tikai rudens. Ir bērns, ir jēriņš, ir lieliska spiričuelu dziedātāja, ir gardas vakariņas. Kaut kas neticams!
Pūdercukura beigās tomēr nebija, un tālākajos stāstos atgriezās pazīstamās tēmas un noskaņas. Stāstā “Короткое замыкание” daudzdzīvokļu mājā pazūd elektrība un tās iemītnieki tumsu izmanto kā nu kurais. Piemēram, aiziet pie mīļākā vai izēd dzīvokļa kaimiņienes katliņu. Bet viena dzīvokļa iemītnieki ir tā noguruši, rūpējoties par bērnu, kas piedzima ar neskaidru diagnozi un knapi tika noturēts pie dzīvības (un te nu stāsts sasaucas gan ar Paviču, gan Merku)… Un daži tēvi ir tādi, ka viņu bērni ir gatavi tos nogalināt. Un dažas mātes visu mūžu izmanto meitas, neļaujot viņām dzīvot savu dzīvi. Un daži pāri, kas viens otram kā radīti, izrādās gaužām neveiksmīga kombinācija.
Tomēr grāmatā ir arī stāsts par suni, kam izdevās dezertēt no Otrā pasaules kara, un ļoti skaistu un piktu kaķeni, kuras liktenis gan bija tikpat sarežģīts kā raksturs.
Visjaukākā ir grāmatas beidzamā nodaļa “Дорожный ангел”. Sargeņģelis pavada rakstnieci Žeņu dažādos ceļos: bērnībā viņa ar māti no Dienvidiem ved mājup milzīgu čemodānu ar smaržīgiem bumbieriem, pieaugusi nokļūst vienā kupejā ar gruzīniem, kam pilnas kabatas visbrīnišķīgāko mandarīnu. Vācijā viņa satiek neparastu grāmatveikala īpašnieci, aizbraukusi uz Ēģipti pagulēt saulītē, uzkāpj Sinaja kalnā, bet Ņuorleānā tiek bildināta. Stāsts, kurā viņa ar draugiem 30. decembrī ar pārpildītu vilcienu veselu dienu brauc uz laukiem, un vagonā visi jau svin, ir īsta dzelzceļa simfonija. Vai, kā apgalvo Uļicka, “krievu absurda teātris”.

Tik daudz gaišuma es nebiju gaidījusi. Šī varētu būt laba grāmata, ar ko sākt lasīt Uļicku, turklāt iespiesta uz tik plāna papīra, ka piecsimt lappuses nemaz nešķiet par daudz. Pēc tām es gribēju turpināt lasīt krieviski un izlasīju divas sen nopirktas grāmatas.
Grāmatu pašķirstīt var te.

Advertisements

Posted on 07.12.2011, in Krieviski and tagged , , , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: