Viņgad bija tā…

Šogad es varētu apņemties… nelasīt vispār? Tas nesanāks, esmu jau iesākusi grāmatu, kas pati prasās pabeidzama. Vairāk lasīt leitiski (pagājušajā gadā biju apņēmusies izlasīt 12 grāmatas, izlasīju laikam deviņas), krieviski, galu galā – latviski. Vairāk dzejas un tā, kas nav daiļproza. Bet kā jau nu sanāks, tā sanāks.

Tā es rakstīju pirms gada. 2011. gadā visu rūpīgi pierakstīju, un nu ir skaidri redzams, ka ar “vairāk” man nekas labs nav sanācis. No 90 izlasītajām grāmatām, ja pareizi saskaitīju, tikai četras bija leitiski (patiesībā tur varētu pieskaitīt vēl vienu vai divus dzejoļu krājumus, ko es izlasīju pāršķirstot un sarakstā neierakstīju) un septiņas — krieviski. Latviski gan esmu izlasījusi gandrīz tikpat daudz, cik angliski. Kas to būtu domājis?
Tikai astoņas grāmatas nebija daiļliteratūra, kaut arī gandrīz pēc katras izlasīšanas nodomāju, ka tas bija tik forši un vajadzētu vēl. Manā šī gada izaicinājumā ir iekļautas sešas populārzinātniskas un tamlīdzīgas grāmatas, tāpēc ceru, ka šogad tiešām veiksies labāk.

Grāmatas vāks: Barbara Jeitsa (Yates). http://woodenbooks.blogspot.com

Visvairāk prieka man sagādāja dīvaini un smieklīgi teksti, piemēram: Flens O’Braiens “Trešais policists“, China Miéville “Kraken“, Miko Rimminens “Alus tarbas romāns“, Andruss Kivirehks “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus”. Vai vienkārši dīvaini: Милорад Павич “Пейзаж, нарисованный чаем“, Jeanette Winterson “Sexing the Cherry”. Fransuā Vijona “Dzeja” man patīk jau sen. Taču tie, protams, nav vienīgie brīnišķīgie darbi un autori, ko satiku 2011. gadā.
Šogad es joprojām gribu vairāk krieviski un lietuviski (un serbiski). Varbūt mazāk tādu grāmatu, kas provocē nīgrus ierakstus. Bet varbūt vairāk ļauties gadījumam un lasīt visvisādus romantiskus romānus un tamlīdzīgi. Vēl varētu samazināt ne tikai lasāmo, bet arī izlasīto un neaprakstīto grāmatu kaudzes…
Kā būs, tā būs. Novēliet man lasīšanai labvēlīgu laiku!
Un lai jums visiem kaut viena grāmata šogad būtu tāda, ko gribas lasīt un pārlasīt, nēsāt līdzi un citiem piesolīt, tāda, kas pasaka kaut ko ļoti svarīgu.

Advertisements

Posted on 03.01.2012, in Kas cits and tagged . Bookmark the permalink. 4 komentāri.

  1. Jālasa jau tas, kas dotajā brīdī interesē. Citādi jau lasīšana pārtvērstos tādā kā darbā. Bet neaprakstīto grāmatu kaudzes gan vajag samazināt, jo ir tai sarakstā vairākas, par kurām es vēlētos uzzināt tavas pārdomas.Bet no savas pieredzes zinu pāc trīus mēnešiem par izlasītu grāmatu kaut ko uzrakstīt ir visai grūti (sevišķi par pašvaku, vai viduvēju) un reizēm labāk nemaz nesākt.

    Like

    • 🙂 Es vēl atceros, ko gribēju teikt par Kingu un Strobu, pat biju ierakstījusi plānotājā datumu — oktobra sākumā, taču par nesenāk izlasītām, protams, vēlme rakstīt ir lielāka. Tikai vakaros nāk miegs vai gribas palasīt…

      Like

  2. Es pievienojos Asmo vēlmē izlasīt kaut ko par neaprakstīto no Uzskaite.2011 (pirms tam man likās, ka to prasīt būs nedaudz nekaunīgi). Īpaši mani interesē “Wide Sargasso Sea” un “Color Purple”. Un Leo Perucs un Bells, lūdzu 🙂

    Like

    • “Color Purple” patiesībā bija jābūt starp gada grāmatām, bet es to, protams, aizmirsu. Un vispār te vairāk ir uzsvars uz latviski izdotajām un pāris īpašām noskaņām.
      Perucs ir labs, bet es īsti nezinu, ko par viņu lai pasaka.
      Vispār no šīm visām man ir izrakstīti citāti un glabājas pārpildītajā melnrakstu mapē. (38 uzmetumu sākumi! Vai tad tik daudz salmu, tas ir, grāmatu, vispār ir pasaulē?)

      Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: