Bet kur gan tagad pērnie sniegi?

Fransuā Vijons (François Villon) “Dzeja“. Atdz. Cecīlija Dinere, il. Lilija Dinere. Rīga: Liesma, 1987.

Ap Ziemsvētkiem, kad nekādu sniegu tiešām nebija, es uzrakstīju īsu rindkopu par to, kā nelasu Vijonu. Pirms paguvu nospiest pogu “Publicēt”, tā vairs nebija patiesība, tāpēc izdzēsu visu, izņemot dziesmas. Fransuā Vijons, jau sen kā mirušais sliktais franču puika, man saistās tieši ar dziesmām, jo vispirms viņu izdzirdēju Haralda Sīmaņa balsī:

Bet zemesmātei cienasts jauks
Būs manas izmocītās miesas.
Tur tārpiem nebūs daudz, ko grauzt,
Tās allaž bija pārāk liesas.
Es — izbadojies zemes viesis.

Grāmatu dabūju tikai pēc tam, un liela daļa teksta lasot skan ausīs. (Šeit bija paredzēts lielīgs stāsts, ka man ir Sīmaņa Vijona cikla kasete, kuru tik labi uzlikt pirms gulētiešanas un tad klausīties tumsā. Diemžēl tas tagad ir nevis lielīgs, bet gan nostalģisks stāsts, jo kasete, izrādās, ir sākusi vilkties… Tai nav ne astoņpadsmit gadu, un jau šitā.) Reizēm tas ieskanas arī tāpat vien, bez īpaša iemesla.

Stāsts par Vijonu ir bezgala vienkāršs. Fransuā piedzima ap 1431. gadu trūcīgā ģimenē, vēlāk viņu adoptēja tēvocis Gijoms de Vijons un aizsūtīja uz Sorbonnas universitāti, kur jauneklis ieguva mākslas zinātņu maģistra grādu un kļuva par pasniedzēju Navarras koledžā. Tad viņš uz ielas sakāvās. Kautiņā nomira kāds garīdznieks. Vijons aizbēga no Parīzes, klaiņoja, dziedāja krogos, tad izlūdzās apžēlošanu un 1456. gadā sarakstīja “Mazo testamentu” — dzejojumu, kurā izdāļā savu neesošo bagātību, dāsni apveltot nelabvēļus:

Mans universitātes grāds
Ar augsto zinātnieka godu!
Es, žēlsirdības skubināts,
To diviem skolnieciņiem dodu,
Jo viņiem katrs sīkums noder!
Tiem krekla nav, ne bikšu kājās:
Man plikus nācās satikt šodien
Tos diezgan apšaubāmā mājā.

Tajā pašā gadā ap Ziemsvētkiem Vijons ar drauģeļiem uzlauza un aplaupīja Navarras koledžas kapelu. Atsākās viņa klaiņošanas gadi, pavadīti kopā ar zagļiem un ielasmeitām, un, ļoti iespējams, kādu brīdi arī dzejnieku aizbildņa Orleānas prinča Šarla namā.
Kloda Debisī dziesma ar Vijona tekstu:

1461. gadā viņu atkal apcietināja un atbrīvoja. Vijons sacerēja savu slavenāko darbu, “Lielo testamentu”. Taču nekas nemainījās, nākamajā gadā viņu apcietināja un notiesāja uz nāvi pakarot. Vijons vēlreiz izlūdzās apžēlošanu: nāvessoda aizstāšanu ar desmit gadu trimdu un trīs dienas brīvībā pirms tam, lai varētu atvadīties no radiem. 1463. gada janvārī viņš pazuda.

Karstasinīgajai dūru vicināšanai par iemeslu droši vien bijusi kāda daiļā dāma. Mīlas lietās allaž gadās kādas nepatikšanas. Vijons zināja: “Es esmu mīlas moceklis / Un tikšu svētiem pieskaitīts.”

Sirds mana nemaldīgi jūt,
Ka cits ap viņu luncinās.
Vēl tikai siļķes žāvētas
Var raisīt tādas uguns slāpes.
To visu ciest! Dievs augstākais,
Jel žēlo, remdē manas sāpes.

Un nemaz nav labāk iemīlēties atsaucīgākā būtnē, jo atnāk sasodītā nāve un viņu aiznes sev līdz.

Par abiem mums bij viena sirds,
Nu puse jau noasiņoja,
Bez mīļotās aizeju bojā,
Esmu atspulgs, kas ūdenī mirdz.

Kaut arī mani šis jautājums šobrīd nenomāc, skaidrs, ka es saprotu viņa secinājumu: “Tas laimīgs, kas nav mīlēt spējīgs.”

Mīlestības dzejoļi droši vien nekad nenovecos, un Vijona sāpes un kaislības vēl šobaltdien ir tikpat asas kā toreiz. Tāpat viņa klausītāji noteikti labi saprata klaidoņa dzīves tēlojumu, kas reizēm ir bezcerīgs, taču lielākoties dumpiniecisks.

Jo liela nabadzība gan
(Šis vards ir manī iesēdies)
Ar likumpantiem nesaskan.

Vēl viens franču variants. Peste Noire stāsta, kas jādara ar Francijas ienaidniekiem:

Nevar nepieminēt nāves deju, kas vienmēr noris turpat blakus:

Ikviens no nāves vairījies;
It visus aiznesuši vēji.

Mūsdienu gotiem, ja kāds vēl ir saglabājies, vajadzētu patikt.

Latviešu izdevumu Lilijas Dineres ilustrāciju dēļ (tās skatieties šeit) var lasīt arī kā mākslas grāmatu.

Bulats Okudžava:

Lūk, kā to dzied Akuratere:

Daudz skaistu dziesmu ar Vijona vārdiem ir sacerējuši ungāri. Lūk, gandrīz viņš pats, tikai novecojis, dzied laikam jau “Balādi par nenozīmīgām pazīmēm”:

Es zinu: blēdim mutē žargons,
Es zinu vamzi, pogas redzot,
Es zinu: mūks ir Dieva sargos,
Es zinu tumsu, sveci dedzot,
Es zinu kungu, kalpu redzot,
Es zinu naidnieku, kas neviļ,
Es zinu vīnu, mucu redzot,
Es zinu visu, bet ne sevi.

Nerrs aplī skrien un skrien bez sāta,
Tik tuvojas, cik atkal aiziet,
Tik dauza to, līdz pieaug prātā.
Nāk ilgi Jaungads, ātri aiziet.

Vijona dzejoļi franciski lasāmi šeit.

Un vēl viens Sīmanis:

Advertisements

Posted on 08.01.2012, in Latviski and tagged , , , , , , , , , . Bookmark the permalink. 4 komentāri.

  1. Sveika, atkal tuvojas Ziemassvētki un vēlējos ar Tevi sazināties par Vijona/Sīmaņa ” Mazo testamentu”. Lūdzu atraksti uz putnusieva@yahoo.com

    Like

    • Sīmanim tuvākajā laikā būs vairāki koncerti: 16. decembrī plkst. 14 Rīgas Mateja baptistu baznīcā (Matīsa ielā 50b) un 23. decembrī plkst. 12 Allažu luterāņu baznīcā (Siguldas novadā). Domāju, ja ir liela vēlme, tur tad arī varēs viņu satikt un pavaicāt visu, kas uz sirds.

      Like

      • Sveika, nē, es zinu – kur, kad un kā var satikt Sīmanīti arī bez koncertiem. Patiesībā rakstīju tieši Tev un saistībā ar Testamentu. Izskatījās, ka tas ieraksts Tev mīļš, bet vairs nav lietošanā. Atraksti, ja to vēlies, bet lūdzu no kāda (vienalga kāda) e-pasta.

        Like

  1. Atpakaļ ziņojums: Viņgad bija tā… « Lasītājas piezīmes

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: