Dzērāji rūķi

Nemīl un nemīl lietuvieši alkoholu.
  Tas nekas, ka, cik nācies redzēt, tur dzer kā Latgalē. Grāmatās dzeršanu labāk nepieminēt. Pirms pāris gadiem no apgrozības mēģināja izņemt grāmatu “Vīna diēta”. Šogad Narkotiku, tabakas un alkohola kontroles departaments atradis jaunu biedu tautas veselībai un nākotnei. Tā ir itāliešu mākslinieka un rakstnieka Tonija Volfa (īstajā vārdā Antonio Lupatelli) skaistā bilžu grāmata “Meža pasakas” (“Miško pasakos”), pie tam nebūt ne pirmais izdevums.
  Grāmatiņā ezis, kam ļoti garšo āboli, satiek rūķīšus, kas viņam atklāj citas iespējas, ko var iesākt ar šiem augļiem. Pa kādam ābolam apēd arī rūķi, taču visbiežāk viņi ābolus dzer. Izdzirdējis tādas blēņas, ezis domā, ka viņu grib izjokot. Rūķītis viņu aizved uz mazu rūpnīciņu, kurā no āboliem izspiež saldu sulu, sapilda mazās muciņās un atstāj rūgt. Kad pienāk īstais brīdis, var dzert sidru.
“- Ko tādu?
– Sidru! Ļoti gards!”
  Un rūķītis uzcienā ežuli ar putojošo dzērienu, ko tikko izlējis no mucas (nevis ar alkoholizētu limonādi no skārdenes, ko pie mums nez kāpēc sauc par sidru… — Sapīkušas sidra cienītājas piezīme). It kā ar to būtu par maz vai varbūt tāpēc, lai pierādītu seno patiesību, ka no ruma konfektēm ar dažām starpstadijām pāriet pie tīra ruma, tālāk parādās arī kalvadosa gatavošana, degustators un apslimis dakteris, kas ārstējas ar kalvadosu. Vajag tikai pāris dieniņu un pāris pudeļu, un viņš būs sveiks un vesels.
  Vai tad drīkst to stāstīt bērniem? Trīsgadnieki, kam grāmatiņa domāta, vairs nemūžam negribēs citas zāles, un vecāki, lasot bērniem priekšā, taču nevar pārrunāt, cik ticami ir šie tautas dziedniecības līdzekļi. Tikai komisija ir nedaudz atpalikusi, tai ar steigu jāsāk lasīt citas bērnu grāmatas un tautas pasakas, tur vēl daudz ko aizliegt.
  (No otras puses, pirms neilga laika es arī prātoju par tulkoto bērnu grāmatu piemērotību mūsu apstākļiem. Tobrīd pārlapoju, šķiet, no franču valodas tulkotu enciklopēdiju mazajiem, kur zīmējumā bērniem bija jāpazīst dažādi augļi: svaigas vīģes un ēdamie kastaņi. Blakus bija kautri pierakstīts, ka tos arī pie mums varot nopirkt veikalos. Nu jā, ja aizbrauc uz kādu lielo pilsētu un atrod pareizo veikalu… Latvijā ir tik daudz brīnišķīgu ilustratoru, vai tad mēs nevarētu veidot paši savas izziņu grāmatas?)
  Arī es tur biju, medalu dzēru, pār ūsām tecēja, mutē netika.

Advertisements

Posted on 15.01.2012, in Kas cits and tagged , , , . Bookmark the permalink. 4 komentāri.

  1. Labi, ka ezītis vēl sēnēm nav ķēries klāt! 😀

    Like

  2. Domāju, ka šāda grāmata var diskreditēt ežu cilti kā tādu. Un par bērniem nevajag uztraukties, viņi ir gudrāki nekā pieaugušie par tiem domā.

    Like

  3. Man liekas, ka pirms gadiem daudziem, manās rokās nonāca Antonio Lupatelli līdzīga paskata grāmata, kurā skaisti bija aprakstīts dinozauru (?) karš? Katrā ziņā, ļoti interesanti un saistoši pasniega informācija bērniem 🙂
    Un tad jau būtu jāaizliedz liela daļa latvju pasaku un dziesmu, kur dzīvnieki brūvē alutiņu 🙂

    Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: