Orsīnijas stāsti

Ursula K. Le Guin “Orsinian Tales“. Cover: Mary Schuck; photo: Rodger Tidman. New York: Perennial, 2004 (1976). 216 pp.

  Kaut kur Centrāleiropā ir tāda mazpazīstama valsts − Orsīnija. Patiesībā pasvešs ir tikai vārds, jo tās vēsture ļoti atgādina netālo kaimiņu, piemēram, Čehijas, Ungārijas, Polijas, pagātni. Ursula Le Gvina par Orsīniju ir sarakstījusi romānu „Malafrena“ (par 19. gs. sākuma revolucionāru) un vairākus stāstus.
    Autore apgalvo, ka stāstos izteiktas viņas izjūtas, uzzinot par Prāgas nemieru apspiešanu, un vienlaikus tos ietekmējusi Makartija laikos valdošā raganu (tas ir, komunistu) medību gaisotne. Taču to es uzzināju pēc grāmatas izlasīšanas. Paņemot rokās grāmatu, es neko konkrētu negaidīju, ja nu vienīgi to, ka man tā patiks tāpat kā citi Le Gvinas stāsti. Tāpēc jau pirmais stāsts „Strūklakas“ sagādāja pārsteigumu.
    „Viņi zināja – bija tam devuši iemeslu –, ka doktors Kerets Parīzē varētu meklēt politisko patvērumu.“ Tā nu Kerets gan tiek uz biologu kongresu, ļaujot valdībai palepoties, ka tā ir atļāvusi ierasties pat viņam, taču viņu visu laiku pavada cilvēki „bez vārda, bez sejas“. Un tad viņš ekskursijas laikā negaidīti attopas viens pats Versaļas dārzā. Tur starp kokiem, strūklakām un pamesto pili viņš atrod „savu ģimeni, savu mantojumu“ un nu spēj brīvi rīkoties. „Viņš, brīvs cilvēks, aizgāja pa savu ceļu un sev tīkamā laikā uz metro staciju, pats nopirka sev biļeti, pats atgriezās Parīzē.“ Bija 1960. gads.
    Stāsts ir tikai nepilnas piecas lappuses garš, turklāt puse no tā ir veltīta dārziem, tomēr tas apbrīnojami tieši trāpa kādā atkailinātā vietā un par nebrīvumu pasaka varbūt vairāk nekā jebkas cits, ko esmu lasījusi.
    No 1960. gada mēs pārceļamies uz 1150. gada ziemu, kad grūtā situācijā nācās izvēlēties starp nesen pieņemtās kristietības un vēl joprojām kalnos mītošo pagānu dievu aizgādnību. Tad nāk divi 1920. gada stāsti par mīlestību un to, ka nav nepiedodamu noziegumu. Pat slepkavu var mīlēt vairāk par visiem citiem. Sāpīgāk ir tad, ja iemīlas neredzīgs cilvēks. Ogļraču pilsētiņā viņam nav nekādu nākotnes izredžu. Šķiet, ka ģimeni viņš nevar atļauties, ka tas būtu pāridarījums mīļotajai meitenei.
    Galvenā grāmatas tēma ir nebrīve. Vai nu gluži vienkārši nav naudas, vai valsts iekārta ir tāda, kas neko neļauj, un cilvēki nesaredz ceļu prom pat tad, ja to neapsargā vīri, kas šauj bez brīdinājuma un reizēm arī bez iemesla. Viņi ir ieslēgti bezcerībā.

Ko mēs iesāktu ar brīvību, ja mums tā būtu, Kosta? Ko ar to ir izdarījuši Rietumi? Apēduši. Iestūķējuši vēderā. Liels, brīnumains vēders, lūk, kas ir Rietumi. Virsū ir gudra galva, cilvēka galva, ar cilvēka prātu un acīm – taču viss pārējais ir vēders. Viņš vairs nevar paiet. Viņš sēd pie galda ēzdams, ēzdams un izgudrodams mašīnas, kas viņam dotu vairāk ēdiena, vēl vairāk ēdiena. [..] Tur viņš sēd, un šeit esam mēs, mums vēderā nav nekā cita kā vien gaiss, gaiss un vēzis, gaiss un niknums. Mēs vēl varam paiet. Tāpēc esam iejūgti. Iejūgti svešā arklā. Kad saožam ēdienu, mēs brēcam un spārdāmies. – Tomēr vai mēs esam cilvēki, Kosta? Es šaubos.

    Tā runāja Stefana Fabres vectēvs, kas nomira deportācijas laikā vilcienā, bet tēvu kopā ar četrdesmit diviem citiem cilvēkiem nošāva pēc 1956. gada sacelšanās. Es jau teicu, ka Orsīnijas vēsture nav sveša. Reizēm gan šis tas šķiet pārspīlēts, piemēram, valdības papīru aizpildīšana, kad 1965. gadā veikalā nopirka spuldzīti. Tik skarbi noteikti nebija pat Albānijā.
  Kad ārs ir tik naidīgs, paliek tikai citi cilvēki. Savējie. Reizēm tas izdodas, viņi attiecībās atrod pajumti un kādu nieku svaiga gaisa. Citreiz ne.

Mēs viens otram esam viss, kas mums tagad atlicis. [..] − Nē, mums vairs nav pat tā.

  Un vēl ir brīvība radīt, zinātnieku un komponistu brīvība. Pat tad, ja tevi nošauj tagad vai varbūt nošaus pēc pāris gadiem. Pat tad, kad nav ne laika, ne spēka. Tev, tieši tev, tas ir vissvarīgākais darbs.

Kāds labums no mūzikas? Nekāda, Gaije domāja, un tur jau tā lieta. Pasaulei, valstīm un armijām, rūpnīcām un Vadoņiem mūzika saka: „Jūs esat nebūtiski,“ – un, augstprātīga un maiga kā dievs, cietējiem tā saka tikai: „Klausies.“ Jo nav svarīgi tikt izglābtam. Mūzika neko neglābj. Žēlsirdīga, vienaldzīga, tā atņem un sagrauj visus patvērumus, cilvēku būvētās mājas, lai viņi varētu ieraudzīt debesis.

    Ak jā, Gaijem bija trīsdesmit gadu un četras pašsacerētas dziesmas, viņam bija slima māte un sieva, un bērni, un darbs, un viņam bija jāuzraksta mesa, ko nez vai kāds atskaņos. Bija 1938. gads.

Jā, es varu tev pateikt, kas tas ir, tā ir ābola sēkliņa. Bet vai varu teikt, ka no tās izaugs ābele? Nē! Tā kā nav brīvības, mēs domājam, ka pastāv likums. Taču likuma nav. Ir augšana un nāve, prieks un šausmas, bezdibenis, un pārējo mēs izdomājam.

    Grāmatu var pašķirstīt šeit.

Posted on 19.01.2012, in Angliski and tagged , , . Bookmark the permalink. 1 komentārs.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: