Nelietīgais Mēness

Algis Budrys “Šelmis Mėnulis“. Tulk. Aurelija Jucytė, il. Audris Šimakauskas. Vilnius: Vaga, 2002. 206 lpp. („Rogue Moon“, 1960.)

    Drūms ideju romāns par spēlēm ar cilvēkiem uz Zemes un Mēness.
    Aļģis Budris ir dzimis 1931. gada 30. janvārī Kēnigsbergā, Lietuvas diplomāta ģimenē. Piecu gadu vecumā viņš redzējis soļojam Hitleru (par to var palasīt intervijā šeit). Drīz pēc tam emigrējis uz ASV (kur nodzīvoja visu mūžu un 2008. gadā nomira), viņš kļuva par pazīstamāko lietuviešu izcelsmes fantastu. Runā, ka pat leišu valodu viņš nebija aizmirsis. „Rogue Moon“ ir viens no Budra visslavenākajiem darbiem, kas reiz pretendēja uz Hugo balvu un nu ir atzīts par zinātniskās fantastikas klasiku. Šķiet, top arī filma. Bet es to izlasīju galvenokārt tāpēc, ka biju par 30 santīmiem nopirkusi leišu tulkojumu.
    Tam uz vāka piesolīti neparasti piedzīvojumi ienācēju izveidotā labirintā uz Mēness, kas iegūst simbolisku un mitoloģisku nozīmi. Kaut kas labirintam līdzīgs Mēness tumšajā pusē tiešām ir, tikai nav zināms, kā tas radies. Grāmatas varoņi līdz tam nokļūst tikai stāsta otrajā pusē, bet lasītājai to ieraudzīt lemts tikai pašās pēdējās lappusēs. Jo ne jau labirints un Mēness ir svarīgs, bet gan cilvēki.
    Un viņi nav jauki. Ne Hokss, zinātnieks, kareivis un projekta vadītājs vienlaikus, ne elektronikas firmas, kuras paspārnē notiek ar militārā budžeta naudu finansētie darbi, personāla nodaļas direktors Koningtons, ne, kā mūsdienās teiktu, ekstrēmo sporta veidu cienītājs Bārkers, ne viņa seksīgā draudzene Klēra (kāds gan viņai bija uzvārds?), kura mēģina pakļaut ikvienu vīrieti, kas pagadās pa ceļam, savukārt viņu mēģina iekarot Koningtons. Pārējie personāži tekstā parādās pārāk maz, lai viņus īpaši pieminētu, izņemot vienu no, šķiet, trijām sievietēm (ieskaitot sekretāri) – Elizabeti, kas gan ir jauka un jauna, uzklausa Hoksu un iemīlas viņā, taču savas sejas viņai nav. Bet nu labi, tas bija tik sen, neapspriedīsim sieviešu jautājumu.

Aļģis Budris 1985. gadā

    Pusi grāmatas Koningtons un Hokss pavada, mēģinot piedabūt Bārkeru uzņemties vienu darbiņu, kam viņš ar savām nosliecēm varētu būt ļoti piemērots. Visi iepriekšējie brīvprātīgie, kuru kopija nosūtīta uz Mēnesi, ir sajukuši, bet Bārkers jau tagad nav pie pilna prāta. Mēness veidojumā, kuru Hokss grib izpētīt, lai to neizdarītu krievi, un tad droši vien iznīcināt, cilvēks gan iekļūst iekšā, bet ārā vairs dzīvs netiek. Tur valda nezināmi un ērmīgi noteikumi. Ja vienā vietā nostāvēsi sekundi par ilgu, tev paralizēs kājas. Ja citviet pārāk augstu pacelsi kreiso roku – galvu sašķaidīs putrā. Tas nekas, ka beigās attopies dzīvs uz Zemes, šis pārdzīvojums visiem izrādās pārāk smags. Bet Hokss visiem stāsta, ka neesot bezsirdīgs slepkava, kas dzen cilvēkus drošā un nežēlīgā nāvē un ārprātā, ka šie pētījumi esot svarīgi.
    Godīgi sakot, tā arī nesapratu, cik lielā mērā autors, kurš apgalvo, ka esot romantiķis, kam dārgākas par visu ir morālās vērtības, piekrīt Hoksa izteikumiem. Starp citu, lasītājs netiek iepazīstināts ar personāžu domām, mēs uzzinām tikai to, ko viņi pasaka skaļi.
    Tā nu visi grāmatas varoņi manipulē cits ar citu un mēģina izmantot citus savu mērķu sasniegšanai. Hokss vēl daudz filosofē. Bārkers mirst un atdzimst, mirst un atdzimst… Sākotnēji Budris esot gribējis romānu nosaukt par “Nāves mašīnu”, un tas būtu ļoti piemērots vārds. Nieks ar to Mēnesi, lai gan tieksme visu nesaprotamo noārdīt man lika aizdomāties par koloniālismu. Labirinta negantie jociņi tomēr nestāv līdzās centīgiem cilvēku sabiedrības locekļiem.
    Īsti nezinu, vai grāmata man patika. Rakstības stils tomēr ir jūtami novecojis. Varoņi pārlieku izteikti ir kādas idejas iemiesojumi. No otras puses, ir par ko padomāt.
    Grāmatā arī bija vairāk nesaprotamu vārdu, nekā biju gaidījusi. Nodomāju, ka regresēju, taču pēc tam izlasīju, ka arī leišu lasītāji tur atdūrušies pret sen nelietotiem vārdiem, kuru nozīmi bez konteksta pat nevarot saprast. Tad jau nav tik traki.