Megrē

Žoržs Simenons “Siluets logā. Providensas strūdzinieks”. Tulk. Skaidrīte Jaunarāja, il. Māris Sīmansons. Rīga: Artava, 1993. 251 lpp. (Georges Simenon “L’ombre chinoise” (1932), “Le charretier de “La providence”” (1933).
Megrē un nonāvētā meitene. Megrē Ziemsvētki”. 1994. 303 lpp. (“Maigret et la Jeune Morte” (1954), “Un Noël de Maigret” (1951).)

Par komisāru Megrē Žoržs Simenons no 1929. līdz 1972. gadam sarakstīja 75 romānus un 28 stāstus. Iespaidīgi, vēl jo vairāk tāpēc, ka tās nav vienīgās viņa grāmatas. Tiesa, vismaz pirmie romāni nav gari un vairāk atgādina garstāstus.
Abos trīsdesmitajos gados sacerētajos romānos Megrē vēl ir pavisam jauns, viņš nav nedz tik ļoti pieķeries savām pīpēm, nedz arī allaž sarunājas ar sievu. Megrē kundze tur tika piesaukta tikai reizi vai divas. “Providansas strūdziniekā” Megrē, dzenoties pakaļ aizdomās turētajam, lietainā dienā ar divriteni nobrauc ap septiņdesmit kilometru, jo mašīnas viņam nav. Romāns vispār ir kā gabaliņš nu jau tik senas, neiedomājamas pagātnes, un dzīve preču liellaivās mani piesaistīja vairāk nekā kriminālā intriga.
Nemainīgi paliek “lipīgi pelēcīgie ģimenes stāsti”, saltums un nodevība it kā tuvāko cilvēku starpā, kas reizēm sabiezē tik ļoti, ka tiek izdarīti noziegumi vai kāds tāpēc kļūst par upuri. Pat ja tas nenotiek, tāpat ir nepanesami smagi. Romānā “Siluets logā” Megrē sarunājas ar sievieti, kas aizgājusi no neveiksminieka vīra pie daudzsološāka kandidāta, bet nu ir vīlusies jaunajā naudas pelnītājā, kuram viņa to visu laiku pārmet.

Viņš jutās noguris kā pēc grūtas noziedznieka pratināšanas. Galvenais — viņš juta nenosakāmu riebumu, kāds cilvēku pārņem, kad viņš spiests ielūkoties tādos dzīves nostūros, par kuriem nemēdz domāt. Tas nebija dramatiski. Tas neiesvēla sašutumā. [..] Un tomēr pēc šīs sarunas viņš nespēja tikt vaļā no pretīguma sajūtas.

Komisārs Megrē. Autors: Pieter d'Hont.

Divdesmit gadus vēlāk sarakstītajos darbos Megrē jau ir slavens komisārs, kuru apskauž viens otrs kolēģis, piemēram, inspektors Loņons, kas kopā vai drīzāk vienlaikus ar Megrē izmeklē Ventimijas laukumā atrastās meitenes slepkavību.

Viņš vai mira aiz noguruma, bija slims un galīgi sanīcis. Trijās naktīs viņš nebija gulējis vairāk kā septiņas vai astoņas stundas. Un tomēr vajadzēja ļaut viņam turpināt tādā pašā garā. Taču viņš tik un tā uzskatīs sevi par upuri, par nabaga cilvēku, kuram atstāj visnepateicīgākos darbus, bet pēdējā mirklī atrauj uzvaras laurus.

Gandrīz tā arī notiek. Viņi noskaidro nezināmās vārdu, adresi un skumīgo dzīvesstāstu (jauna meitene, kas ieradusies Parīzē ar vienu vienīgu paššūtu kleitu un kam tur veicas vēl sliktāk nekā Loņonam), bet Megrē vienmēr ir solīti priekšā. Luīzes un Loboņa stāsti sacenšas gan par lasītājas, gan Megrē līdzcietību.

Gadiem ilgi Luīze bija stūrgalvīgi meklējusi savu vietu, nekādi to neatrazdama. Apmulsusi svešā pasaulē, viņa visiem spēkiem pieķērās pirmajai, kas pagadījās, un tā viņu bija pagrūdusi uz nepareiza ceļa.
Viņa viena pati sastinga naidīgā Visumā, kura spēles noteikumus veltīgi pūlējās izprast.

Tik daudz bezcerības… Labi, ka pēc tam ir Ziemsvētku stāsts, kurā kādu Megrē pretējā namā dzīvojošu meitenīti naktī apciemo Ziemsvētku vecītis. Viņš ne tikai atnes lielu lelli, bet arī uzlauž grīdu. Dzīvokļa saimniece ir pārliecināta, ka tas ir tikai joks, bet viņas kaimiņiene, kurai beidzot ir iespēja uzrunāt jauko komisāru, un Megrē zina labāk. Protams, atklājas noziegums, taču sirsnības šajā stāstā ir vairāk.

Posted on 08.02.2012, in Latviski and tagged , , , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: