Turku sniegs

Orhans Pamuks “Sniegs“. No vācu val. tulk. Līga Grande. Il. Māris Ābele. Rīga: Atēna, 2009. (Orhan Pamuk “Kar”, 2002.) 500 lpp.

    Uz Pamuka “Sniegu” jau kādu laiku biju metusi acis, bet jūs jau zināt, kā man ir ar biezajām grāmatām… Patiesībā es tās lasu gan, taču pirms tam man vajag saņemties. Tā nu “Sniegu” es atnesu mājās tikai janvārī, un drīz vien patiešām sāka snigt. Vajadzēja ķerties klāt jau rudenī (un varbūt jāpievēršas tādām grāmatām kā “Miljonāra memuāri”).
    Ar grāmatas ienešanu mājās nekas vēl nesākās. Es to pašķirstīju, un man nepatika vēstītāja balss, tāpēc, kad beidzot sāku lasīt, neko labu negaidīju. Vēl jo vairāk tāpēc, ka romāns tulkots nevis pa taisno no turku, bet gan no vācu valodas. Vai tad nav neviena, kas spētu iztulkot no oriģināla?
    Bērziņulža tulkojumu lasīt noteikti būtu bauda. Tomēr izrādījās, ka arī Grande nepavisam nav zemē metama. Protams, nezinu, cik lielā mērā latviešu tekstā saglabājies oriģināla gars, taču (par spīti dažiem šķībiem teikumiem) valoda ir skaista un bagātīga, un vēstītājs arī netraucē.
    Pēc divpadsmit gadu prombūtnes Vācijā dzejnieks Ka ir ieradies paciemoties dzimtenē. Viņš aizbrauc uz pierobežas pilsētiņu Karsu (ļoti skaistu, ļoti nabadzīgu, ļoti skumīgu), lai uzrakstītu avīžrakstu par jaunavu pašnāvībām, kas piemeklējušas Karsu, un satiktu daiļo Ipeku, kas reiz viņam ļoti patikusi. Pa ceļam sāk spēcīgi snigt.

Ja viņš nebūtu tik noguris, ja kaut kripatiņu vairāk uzmanības būtu veltījis pārslām, kas virpuļoja no debesīm kā dūnas, viņš, iespējams, būtu sapratis, ka dodas tieši iekšā sniegavētrā, un griezies atpakaļ, atskārtis, ka šis ceļojums mainīs visu viņa dzīvi. Taču šāda doma viņam pat neienāca prātā. Nolaižoties krēslai, viņš iegrima prātojumos, raudzīdamies blāzmā, kas vēl vīdēja debesīs; un sniegpārslās, kas virpuļoja vējā aizvien mežonīgāk, viņš nesamanīja sniegavētras vēstnesi, bet drīzāk solījumu, zīmi, kas rādīja atpakaļceļu uz laimi un tīrību, ko viņš reiz bija pazinis bērnībā.

    (Turciski romāna nosaukums ir “Kar”. Droši vien turku lasītājiem, redzot bieži pieminētos Ka un Karsu, teksts rada daudz piesnigušāku iespaidu.)
    Ka nonāk Karsā ar pēdējo autobusu. Visi ceļi ir aizputināti, un Karsa tiek nošķirta no ārpasaules. To izmanto bijušais kreisais aktīvists Sunajs Zaims, kas tagad vada ceļojošu teātra trupu, kuras māksliniecisko izteiksmes līdzekļu arsenālā itin labi iederas ne tikai pikantas reklāmu parodijas, bet arī militārs apvērsums. Karsā, “vistrūcīgākajā un visaizmirstākajā nostūrī Turcijā”, ir sarosījušies radikālie islāmisti. Vīrieši vairs nedomā par sevi tikai kā par lielākajiem neveiksminiekiem pasaulē, kurdu jaunieši atrod izpausmes veidu, un jaunas meitenes apsedz matus ar lakatu, izpelnīdamās aizliegumu apmeklēt laicīgās valsts augstskolas. Runā, ka tas viņas pamudinot uz nonāvēšanos, lai gan Allāhs to ir aizliedzis.
    Ka nokļūst pašā jucekļa vidū. Reliģija ir neatšķetināmi savijusies ar politiku. Viņu grib izmantot abas puses, un viņš ļaujas notikumiem, kas ir gluži kā patīkama atgriešanās bērnībā.

Šajā tukšajā ielā bija jaušama tāda grūtsirdība, ka viņš neviļus atcerējās tautas skaitīšanu, vēlētāju sarakstu atjaunināšanu, policijas kratīšanas un militāros apvērsumus bērna gados un jaunībā, kad visi komandantstundas laikā sapulcējās pie radio vai televizora. [..] Militāro apvērsumu laiks apvienoja visus un tuvināja visas tantes, tēvočus un kaimiņus, un bērnībā tie viņam bija tikpat skaisti brīži kā citiem rāmadāna tradīcijas.

    Abas pretējās puses izskatās vienlīdz labi vai slikti, tās vienlaikus balsta un nesadzird viena otru. Romāns ir par nesaprašanos, pat par sapratnes neiespējamību (kā lasāms īsā fragmentā, kas publicēts 1/4 Satori), bet tikpat lielā mērā tas ir arī par meklējumiem. Ka meklē aizgājušo bērnību un iespējamu mīlestību, sevi, dzejoļus un varbūt arī Dievu. Lūk, ko viņam saka Nedžips, dedzīgs musulmaņu jaunietis, kas grib sarakstīt pirmo islāma zinātnisko fantastiku:

“Kādā ziemas dienā tu gāji vidusskolā, sniga, un tu biji pilnīgi iegrimis domās. Tu dzirdēji sevī Allāha balsi, taču mēģināji to aizmirst. Tu juti, ka viss veido vienu veselu, bet domāji, ka būsi nelaimīgāks un gudrāks, ja pievērsi acis, cenzdamies neredzēt to, kas tev liek tā justies. Tev bija taisnība. Jo tu zināji, ka labus dzejoļus var uzrakstīt tikai tie, kas ir gudri un jūtas nelaimīgi. Tu varonīgi uzņēmies neticīguma sāpes, lai varētu rakstīt labus dzejoļus. Tev vēl neienāca prātā, ka, zaudēdams šo balsi sevī, tu paliksi viens pats visā Visumā.”

    Meklējumiem ir nodevies arī vēstītājs, kas pēc vairākiem gadiem mēģina atkārtot Ka ceļu, restaurēt notikušo no videoierakstiem, avīžrakstiem un sarunām, lai atrastu to, kas pazaudēts.
    Trīs lielās tēmas (kas notiek Turcijā?; ko nozīmē būt dzejniekam?; vīrietis un sieviete, un vēl viena sieviete, un vēl pāris vīriešu) organiski savijas kopā, un ir sanākusi skaista grāmata. Brīžiem Pamuka teksts ļoti atgādina Miloradu Paviču, tikai bez maģiskā reālisma.

Ipeka redzēja, ka viņš nokļuvis citas noskaņas varā nekā dienu iepriekš, un saprata arī to, ka viņas priekšā atrodas cits cilvēks. Savukārt vīrietis ievēroja, ka Ipekai nav paslīdējusi garām viņa dvēseles tumšā puse, kas tobrīd pavērsusi savu vaigu, un ka viņa to uztver ar sapratni. Dzima nojausma, ka tieši šīs sapratnes dēļ viņš visu mūžu būs atkarīgs no šīs sievietes.

    Un pāri visam sniegs.

Advertisements

Posted on 17.02.2012, in Latviski and tagged , , , , , , , , , . Bookmark the permalink. 5 komentāri.

  1. Nez vai par sniegu ir labāk lasīt tad, kad par to vēl ilgojas vai tad, kad tas jau ir līdz kaklam.

    Nemaz nezināju, ka no Pamuka latviski ir tikai Sniegs… Un es vēl pirms kāda laika nobrīnījos, kāpēc Meierei turku valoda jāmācās, bet patiešām – izskatās, ka ar turku valodu mums draudzīgs ir tikai Bērziņš un tas jau vairāk ar dzeju nodarbojas.

    Like

    • Man galīgi nav līdz kaklam, man ir tā kā laikam Eduarda Aivara dzejolī: “Tu vēl neesi teikusi, ka kaut kur iesi, bet es jau ļoti gaidu tevi atpakaļ.” (Ļoti aptuvens citāts.) Tik šausmīgi īsa ziema šogad…
      Meiere mācās turciski? Tak vēl tik daudz svarīgu un saistošu itāļu nav iztulkots.
      Bērziņam, protams, nav jāizšķiež laiks bieziem romāniem, taču rādās, ka viņam te būtu bijis, kur izvērsties.

      Like

      • Tev par prieku sniegs vēl kust netaisās, būs vēls pavasaris.
        Meiere jau poliglote, es saprotu, ka viņai dikti patīk jaunas valodas apgūt. Viņai nupat iznāca “Fātimas roka” un drīzumā – Safona “Eņģeļa spēles”, kas no spāņu valodas, un Silva Rerum II, kas no lietuviešu. Un itāļi jau nekur nepazudīs.
        Bet turku noderētu. Es pētīju ungārus latviešu valodā un sapratu, ka to daudzums (gandrīz 40) ir vienas tulkotājas nopelns (Elga Sakse). Lūk, tomēr kāda nozīme vienam cilvēkam.
        Bērziņš, ja ceļ, tad tikai Korānu 🙂

        Like

        • Būtu es Kultūras ministrija, maksātu Bērziņam tādu mūža stipendiju, par ko varētu i paēst, i padzert, i māju izkurināt un apģērbties, ar vienu vienīgu noteikumu — lai tulko un raksta, cik var.
          Būtu man daudz naudas, tas būtu tikai uz brīdi, toties man būtu izdevniecība, kas šo to pasūtinātu Meierei.
          Ar valodām ir tāpat kā ar cilvēkiem — ne no šā, ne no tā uzrunā kāda, un kur tu, cilvēks, liksies? Jāmācās.

          Like

  1. Atpakaļ ziņojums: Šonedēļ internetā. 24 | Lasītājas piezīmes

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: