Februāris

    Pēc visnotaļ veiksmīgā gada sākuma februārī viss notika daudz gausāk. Auksts, slapjš, aizputināts un slidens. Sešas grāmatas es izlasīju tikai tāpēc, ka ir garais gads. Toties visas bija labas, tā ka pat grūti pateikt, kura varētu būt vislabākā. Vislielākais potenciālais lasītāju loks varētu būt Fredas Vargasas detektīvam (tā apraksts, cerams, drīzumā parādīsies monitoros). Vienīgā zinātniskās fantastikas grāmata, Gvinetas Džounsas “Life”, ir ļoti spēcīga, taču tā nez vai patiks visiem.
    Februāra sarakstā beidzot ir arī viena grāmatiņa par literatūru (popzinlita ietvaros es gribu palasīt par lasīšanu, rakstīšanu un rēķināšanu tulkošanu), ir atdzejotas tautasdziesmas, ko var vienlaikus gan pie dzejas, gan folkloras pieskaitīt, un divi vienkārši romāni. Dzimumu jautājumā šobrīd iestājies līdzsvars, bet tautību ziņā, ja ņem vērā visas divdesmit septiņas Skujenieka atdzejotās balsis, ir nepārspējama eiropeiska daudzveidība.
    Februārī es sāku lasīt daudz grāmatu, kuras nepabeidzu. “Iemīlējušos Prustu” pēc 50 lpp. noliku nost pavisam, jo grāmatas varonis jau bija kļuvis gana nesimpātisks, turklāt man bija pilnīgi vienalga, kādas zīmītes viņš sacerēja matemātikas stundā un ko darīja nākamajā starpbrīdī. Pārējās iesāktās grāmatas es izlasīšu, turklāt lielāko daļu pusi droši vien jau martā. Vārdā nevienu nesaukšu, taču tās sākas šādi:

    My grandmother, in her own way, shines like a beacon down the stormy American past. She was a bootlegger in a little county up in the state of Washington. She was also a handsome woman, close to six feet tall who carried 190 pounds in the grand operatic manner of the early 1900s. And her specialty was bourbon, a little raw but a welcomed refreshment in those Volstead Act days.

Lajs ēd greipfrukta izmēra kazlodīti un no sausiņa izgrebtu laivu. Uz zoda piekaltušas putras kārta — liela sarkanbrūna krevele.

    The seminar which this book continues took place just a fortnight after the raiding of the Youth House in Copenhagen. We knew at that time that the raid was going to happen but of course not exactly when and how. But around seven o’clock in the morning of March 1, Danish police stormed the Youth House. Two helicopters dropped policemen on the roof of the building while other policemen were lifted in small containers to the top
windows in the building gaining access by breaking a hole in the front wall at the fourth floor. Before entering, the police filled the house with tear gas. The 36 people sleeping in the house were arrested. The action caught the activists by surprise and the spectacular staging of the forced entrance quickly escalated into confrontations between police and activists in the streets around the building.

Иванов (увидев Боркина, вздрагивает и вскакивает). Миша, бог знает что… вы меня испугали… Я и так расстроен, а вы еще с глупыми шутками… (Садится.) Испугал и радуется…

    This is a work of unabashed advocacy. I want to argue in favour of a particular way of looking at animals and plants, and a particular way of wondering why they do the things that they do. What I am advocating is not a new theory, not a hypothesis which can be verified or falsified, not a model which can be judged by its predictions. If it were any of those things, I agree with Wilson (1975, p. 28) that the “advocacy method” would be inappropriate and reprehensible. But it is not any of those things. What I am advocating is a point of view, a way of looking at familiar facts and ideas, and a way of asking new questions about them. Any reader who expects a convincing new theory in the conventional sense of the word is bound to be left, therefore, with a disappointed “so what?” feeling. But I am not trying to convince anyone of the truth of any factual proposition. Rather, I am trying to show the reader a way of seeing biological facts.

Like most people I lived for a long time with my mother and father. My father liked to watch the wrestling, my mother liked to wrestle; it didn’t matter what. She was in the white corner and that was that.

Posted on 01.03.2012, in Kas cits and tagged , . Bookmark the permalink. 6 komentāri.

  1. Es februārī izlasīju tikai 10 grāmatas, kas ir par vienu mazāk nekā iepriekšējā mēneša sniegums. Divas nopietnas par zinātni, pārējās izklaidējoša rakstura. Iepirku un izlasīju arī pirmos piecus Sandman komiksu sējumus, šķiet, ka izlasīšu arī pārējos.

    Like

    • Tad Tev ir gājis daudz labāk. Bet principā es nesūdzos, jo tas, kas bija, bija labs. “Sandman” es arī sāku lasīt, tikai nevis piecus sējumus, bet gan pašu pirmo laidienu, ek, vajadzēja ielikt bildīti pie pirmajām rindkopām…

      Like

      • Kas skaitās pirmais laidiens? Cik es sapratu, tad tajos sējumos viņi apkopojuši komiksus daudz maz pēc kārtas., tad nu sanāk ka esmu izlasījis visus līdz #37 numuram. Tu varbūt esi iegādājusi tos, kurus sauc par “The Absolute Sandman”!? Man pašam bija slinkums sūtīt, aizvelkos laiku pa laikam uz Blaumaņa ielas “Jāņa Rozes Grāmatnīcu” un nopērku nākamo devu.

        Like

        • Nē, tas pirmais žurnālītis, kādas 40 lpp. Līdz brīdim, kad viņš saprata, ka jādodas meklēt ķivere.
          Par “Absolute” variantu esmu lasījusi ne pārāk labas atsauksmes, kaut kas tur neesot lāgā ar attēliem, krāsām vai ko tur vēl. Lai gan jocīgi, tieši tur taču visam vajadzētu būt pa smalko.

          Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: