Šonedēļ internetā. 15. Par blogiem

    Šī nedēļa sākās ar Gunta Bereļa rakstu “Kultūras Dienas” ekspertu blogeru slejā, kurā viņš uzskaitīja sev zināmos literatūras emuārus, pie viena norādot, ka šie cilvēki nav nekādi literatūras analizētāji, tomēr

[..] pašreizējā literatūrkritikas vakuumā šie blogi vismaz kaut kādā mērā palīdz radīt priekšstatu gan par iznākošajām grāmatām, gan arī par to, kas tad īsti ir šī mitoloģiskā persona, ko dažkārt dēvē par “vienkāršo lasītāju”.

    Tviterī pavīdēja neizpratne, ko Berelis ar to domājis, bet pie manas viegli sāpinātās atsauksmes izvērtās brīžiem kaismīga diskusija, ko es tagad gribētu izvērst mazliet plašāk, tomēr haotiski un fragmentāri.
    Vispirms gribu pieminēt Bereļa nepamanītos Vakardienas analītiķi, Sisyphus, Līvu Alksni, Jāni Ulmi un Tējtasīti.
    Lielākā daļa emuāru, arī “Lasītājas piezīmes”, noteikti nerada priekšstatu par svaigi izdotām grāmatām, tātad mēs esam “vienkāršā lasītāja” paraugi. Man gan šķiet, ka tāda “vienkāršā lasītāja” nemaz nav, jo katrs cilvēks ir citāds un mūsu grāmatu izvēle, pat ja gaume ir līdzīga, tomēr atšķiras. To var labi novērtot blogosfērā.
    Protams, uzreiz arī rodas jautājums, kāds tad ir otrs lasītāja tips. Sarežģītais? Profesionālais? Trenētais, kā saka Inga Žolude:

Otrās grupas [vienkāršo lasītāju – L.] iecienītie pseidoliterārie teksti pilda savu funkciju, gluži kā komiksi, kas, vienreiz izšķirstīti, tiek aizmesti makulatūrā. Taču otra daiļliteratūras daļa, ko neviens nesaprot, ko neviens nelasa vai, mēģinot lasīt, nespēj saprast un drīz vien aizšķir neizlasītu, nepērk, neiesaka nevienam, nedāvina utt., izraisa šīs reakcijas, jo nemaz nav rakstīta, lai tiktu saprasta kā 2×2=4, bet gan adresēta tiem, kas sava intelekta deļ spēj nonākt līdz 2×2=5 un matemātiski to pamatot, kas, starp citu, esot iespējams. Šiem darbiem ir pievienotā vērtība nacionālā un starptautiskā literārā diskursa veidošanā, tie sniedz pienesumu tā attīstībai, turklāt tas nav tikai literatūrvēsturisks vai literatūrzinātnisks pienesums, bet ļoti intīms, privāts, individuālo domu un vērtību attīstošs (protams, visdrīzāk to iemācās novērtēt zināma treniņa rezultātā – nu nevar vienu stundu pabraukt ar velotrenažieri un kļūt par atlētu vai samazināt svaru par 20 kg).
    Es nevienu nevainoju, vismazāk tos, kuriem galva ir, lai nēsātu cepuri, nevis domātu vai izmantotu galvā pozicionētos redzes orgānus lasīšanai. Un, runājot deputāta Vucāna kategorijās, pirms nākt ārā, mājās pašiem jātiek galā ar savu nelasīšanu.

    Varbūt tiešām rakstniekiem nevajag publiski izteikties, ja viņi var tik vieglu roku apvainot lasītāju. Šaubos, vai tagad es vēl kādreiz lasīšu Žoludi, lai gan pēc pāris izlasītām intervijām biju jau gandrīz nobriedusi to darīt.
    Kas to būtu domājis, ka sākšu sapņaini raudzīties uz ASV pusi? Es lasu vairāku tur mītošo rakstnieku emuārus, un viņi lieliski apzinās, ka tie ir nepieciešami kaut vai tikai reklāmas nolūkos. Jo rakstniekam ir vajadzīgs lasītājs, un ne tikai profesionālais, bet arī vienkāršais. Tikmēr latviešu rakstnieki (ja kāds samaksā honorāru) sacer tikai žēlabainas slejas “Satori” vai “Dienā” par to, ka viņiem maz maksā.
    Starp citu, ņemot vērā, ka izdevēji savukārt latviešu literatūras publicēšanu attēlo kā varoņdarbu, valsts šo lauciņu varētu ņemt savās rokās un izdot e-grāmatas. Tad ciestu tikai tipogrāfijas.

    Jā, bet kāpēc mēs rakstām?
    Uz savu jautājumu, kāpēc par literatūru “kā traki raksta ļauži, kuriem ar literatūru ne mazākā sakara”, Berelis atbild: “Raksta tāpēc, ka gribas rakstīt un patīk to darīt – un viss.” Oi. Nez, nez, ko par grāmatām varētu uzrakstīt cilvēks, kam tiešām nav ne mazākā sakara ar literatūru? “Briesmīgi dārgs un nekam lāgā nederīgs papīrs”? Ja kāds lasa grāmatas, viņam šis sakars ir. Varbūt ne gluži baznīcā, dzimtsarakstu nodaļā, Rakstnieku savienībā vai universitātē svētīts, bet ir. Un ne visi rakstītāji ir gribējuši kļūt par rakstniekiem, žurnālistiem vai literatūrkritiķiem. Man, piemēram, rakstīt nemaz tā nepatīk, tomēr ir vairāki iemesli to darīt.
    Emuāri ir saziņas veids. Es rakstu, lai, satiekot draudzeni, nebūtu jāpārstāsta pilnīgi viss, ko esmu izlasījusi. Es rakstu, jo raksta arī citi. Es rakstu, jo tā varu parunāties ar cilvēkiem, kurus dzīvajā nekad neesmu redzējusi un, pat ja mēs saskrietos uz ielas, tāpat paietu garām.

Man nav vēlmes pārliecināt pilsētu un pasauli, ka viena grāmata ir brīnišķīga, bet otra nekam neder. Apmeklējumu statistiku es aplūkoju, bet tā mani sen vairs neuztrauc, tikai samulstu, ja kāds ir meklējis tieši “Lasītājas piezīmes”. Visvairāk es rakstu pati sev. Bez visiem pārējiem labumiem emuāri ir arī disciplinējošs pasākums, ja kādu nedēļu esmu cietusi klusu, manī ierunājas sirdsapziņa. Šeit es nepārtraukti atļauju sev kļūdīties, un, tā kā stroķa man nav, neeju nošauties, kad atkal esmu pārsteidzīgi sarunājusi muļķības. [..]
Rakstu arī citiem. [Viss ieraksts ir šeit.]

    Tā mazliet ir arī izrādīšanās, protams. Ciemos aizejot, es vienmēr uzmetu skatienu grāmatplauktiem. Šī ir iespēja ielūkoties svešos plauktos, salīdzināt tos ar savējiem. Re, kas man ir! Re, tev ir tas pats! Re, mēs vismaz kaut kādā ziņā esam savējie!
    Pirms kāda laika Džonatans (“Ruthless Culture”) apcerēja, kāpēc cilvēki pērk grāmatas, bet tās neizlasa. Viņš apgalvo, ka grāmatu, filmu utt. pirkšana ir sevis kā noteikta veida personas definēšanas akts, kas atgādina un nostiprina: esmu tāds cilvēks, kam patīk zombiju literatūra vai eksistenciālisti. Rakstīšana par izlasīto ir vēl spēcīgāks apliecinājums.

One reason why we buy books we do not read is because when we buy them we think we are going to continue being a particular kind of person. However, when the neurochemical spike that created the Dostoyevsky fan dissipates, we are left with nothing but a collection of difficult books and the sheepish feeling that we might well have made a terrible mistake.
    Many left-leaning thinkers pour scorn on consumerism as a hollow experience but my view of consumerism is that life is short and people need to take pleasure wherever they can find it. The great god Pan is dead and so is Baby Jesus and if owning a load of DVD box sets gives you joy then you should not feel any shame or regret about being that person because being the person who owns books he hasn’t read is far more rewarding than being the person who owns no books at all.

    Es lielā mērā izjūtu lasīšanu kā kultūras patēriņu, kas mani reizēm tomēr mulsina. Uzrakstot par grāmatu, jūtos mazdrusciņ arī kā devēja, nevis vienmēr tikai ņēmēja.
    Protams, ir arī praktiskāki labumi. Rakstot var labāk izprast savas izjūtas, sakārtot izlasīto pa plauktiņiem. (Bezmaksas grāmatas arī ir derīgs iemesls, bet tas uz mani neattiecas. Bet vispār Berelis savu rakstiņu beidza tieši tad, kad sāka kļūt interesanti. Ceru, ka viņš vēl atgriezīsies pie autora, izdevēja un blogera attiecībām.)

Tas arī ir viens pierakstu tapšanas iemesls: uzskaitīt visu lasīto, lai pati zinātu un neaizmirstu. Izmantojot WordPress, esmu atklājusi veselu virkni citu interesantu rakstītāju gan latviešu, gan leišu un angļu mēlē.[Viss ieraksts.]

    Kolēģu rakstos es nemeklēju analīzi, es meklēju viņu izjūtas. Kad biju jaunāka, es domāju, ka literatūrzinātnieki skaita, cik reižu kāds vārds atkārtojas dzejas krājumā. Esmu pietiekami dīvaina, lai saskatītu šādas nodarbes šarmu, taču ne tik ļoti, lai gribētu to darīt pati. Tagad zinu, ka ir iespējami dažādi analīzes veidi. Ja es būtu profesionāle, es tikpat nodarbotos ar marksistiski feministisku ekokritiku, proti, runātu par to pašu, par ko tagad, tikai garāk un sarežģītāk.
    Par to, kas ir recenzija, vai par tādu var saukt blogeru rakstītos tekstus un vai tas vispār ir svarīgi, nupat runāja arī citviet. Jauniešu grāmatu autore Megija Stīvotera apgalvoja, ka recenzijām jābūt akadēmiskām.

A review is an unbiased, careful look at a book — basically it is a little academic paper. It involves an itty-bitty thesis on your opinion of the book, surrounded by tiny supporting sentences describing the strengths and weaknesses of said book.

    Literatūras pasniedzēja ar izteiksmīgo segvārdu Litlove (un kur ir mūsu literatūrzinātnieču un studenšu blogi? Kāpēc pasniedzēji neuzdod studentiem papildināt Vikipēdiju? Kāpēc pat par Blaumani tur ir tik trūcīgs ieraksts?) savā blogā pievērš uzmanību tam, ka, runājot par īstām recenzijām, tiek noniecināti pārējie izteiksmes veidi, kas neatbilst ierastajam, profesionālajam standartam.

What does a proper review look like, what does a proper lecture or proper essay do? For me, the words review, lecture and essay are less interesting than that sneaky little policing term ‘proper’. Proper is a very busy word, it means ‘appropriate’, or ‘suited for a certain purpose’; it means ‘excessively correct in conduct’ or ‘up to a regulated or required standard’. It is used as a way of excluding anything that does not belong, and it is profoundly tied up in belonging as we can see when it turns into ‘property’. So ‘proper’ has all kinds of connotations which add up to the subtext: if you don’t do it one particular way, you’re out of the club.
Now for me, what a piece of writing looks like is a whole lot less important than what it does. A review, for instance, is simply the act of looking backwards over an experience and expressing what one sees. That can be done in three sentences, or in three thousand words.

    Jā. Man arī ir priekšstats, ka vajag tā, kā ir pareizi. Ka jārunā par diskursu un naratīvu. Bet patiesībā es gribu rakstīt apmēram tāpat, kā es to daru tagad. Jo man tā patīk. Lai cik dīvaini vai banāli tas nešķistu, es spēju savus tekstus pārlasīt. Varbūt neregulāri, bet es lasītu “Lasītājas piezīmes”, ja nebūtu to autore. Atceros pēdējo ierakstu, kuru pabeigusi, es jutos pateikusi tieši to, ko gribēju (varbūt tāpēc, ka jau bija vēla nakts). Tur vispār ir tikai citāti.
    Vienvārdsakot, māsas un brāļi, turpiniet rakstīt tā, kā tas vislabāk padodas tieši jums.
    Kas der Berelim, neder Mīnotauram.

    Beigšu tomēr ar dziesmu. Par lasīšanu.