Lietu vēsture

Keita AtkinsoneLietu vēsture“. Tulk. Silvija Brice, il. Arnis Kilbloks. Rīga: Zvaigzne ABC, 2008. (Kate Atkinson. Case Histories. 2004.) 245 lpp.

    Klīst baumas, ka Bricei esot pilns pagrabs nēģeru, kas tulko viņas vietā. Izlasot „Lietu vēsturi“, tam gandrīz varētu noticēt. Grāmata vēl nav sākusies, un pateicībās jau parādās Alī Smits. Divas reizes. Es, protams, nezinu, kam īsti autore pateicas, taču kāpēc tā nav skotu rakstniece Ali Smita? Un kas ir „globāla nukleāra izkušana“? (Pačukstēšu priekšā, ka jāiedomājas Černobiļa un Fukušima.) Veikalu nosaukumi reizēm ir atstāti angliskā rakstībā, bet reizēm – latviskoti. Pārsteidzoši bieži gadās dīvaina vārdu kārtība vai neskaidri izteicieni, bet, tā kā nevienu neesmu pierakstījusi, jūs drīkstat tam neticēt. Protams, teksts vienalga ir lasāms, citādu uzrakstīt Bricei droši vien būtu īpaši jāpiepūlas.
    Goda vārds, domāju, ka grāmata ir tulkota steigā, bet re, kā Brice saka intervijā:

– Vēl viena autore, ar kuru es daudz sarakstījos par šiem tulkošanas smalkumiem, ir Keita Atkinsone – sakarā ar viņas romāniem „Lietu vēsture” un „Kur ir, tur rodas”, baigi labie gabali, un arī pārtulkot gribējās pēc iespējas labāk, bet ar Skotiju neesmu uz „tu”, tāpēc sūtīju viņai vēstules ar neskaitāmiem jautājumiem.

    Varbūt, pievēršoties Skotijas īpatnībām, otrajā plānā palicis pārāk daudz kā cita.
    “Lietu vēsture” nav stāsts par priekšmetiem, tas ir detektīvromāns. Privātdetektīvs Džeksons Broudijs izmeklē sen pazudušas (1970. g.) meitenītes Olīvijas lietu un 1994. gadā noslepkavotās jaunietes Loras nāves apstākļus. Romānā ir vēl trešā krimināllieta, kas arī nu jau ir vēsture, un ar Broudiju tā ir saistīta mazāk. Patiesībā man pat šķita, ka bez trešās līnijas mierīgi varēja iztikt, lai gan asiņainais cirvis, protams, ir iespaidīgs. Romānā ir vēl pāris līķu, un, lai būtu jautrāk, nedaudz krievu mafijas.
    Jautrība, vismaz negaidīta asprātība, ir piesolīta uz vāka, tāpēc es to gaidīju, taču īsti nesagaidīju, tikai pa drusciņai šur tur. Bet humora izjūta ir ļoti individuāla padarīšana. Signim, piemēram, grāmata ir gan patikusi, gan likusies smieklīga un aizkustinoša.
    Meiteņu nāve vai pazušana pārvērš viņu piederīgos. Viņu dzīvē ir kāda tumša, sāpīga vieta, ko nekas vairs nespēj aizpildīt. Palicēju ciešanu, neizpratnes un vainas sajūtas attēlojums man šķita vispārliecinošākais.

Daudzi uzskatīja, ka Teo lutina meitas, – bet kas tur slikts? Slikti ir pamest novārtā, nevis mīlēt. Vajadzēja dot viņām tik daudz mīlestības, cik vien iespējams, kaut arī tik liela mīlestība varēja radīt sāpes, mokas un šausmas, un visbeidzot mīlestība varēja tevi iznīcināt. Jo viņas aizgāja, aizgāja uz universitāti un pie vīra, aizbrauca uz Kanādu – un aizgāja nāvē.

    Broudija mazā meita Marlī pēc laulības šķiršanas dzīvo pie sievas un viņas jaunā drauga, un Džeksons nervozē, jo nevar meitu visu laiku pasargāt. Džeksons domā, ka sievietēm nepārtraukti uzglūn briesmas, jo vienmēr uzrodas kāds ķerts vīrietis, kas gatavs viņas nogalināt, nolaupīt, izvarot. Zināmā mērā tā arī ir, un, kad detektīvs niknojas par mazu meiteņu seksualizēto apģērbu un kosmētiku, es viņu labi saprotu. Taču Atkinsone visas sievietes parāda tikai kā lielākā vai mazākā mērā upurus, kas kādam citam ir jāaizstāv un jāpasargā. Mātes nespēj nosargāt meitas, un, ja kādai izdodas nekļūt par upuri, tā ir tikai viņas vienas uzvara, kas neko labu nedod pārējām meitenēm. Nomācoša morāle.
    Man tīri labi patika Atkinsones “Neredzamo stundu muzejs”, ko lasīju jau sen. Varbūt esmu vīlusies tāpēc, ka gaidīju ko vairāk. Ja “Lietu vēsture” būtu mana pirmā Atkinsones grāmata, otrās varētu arī nebūt, lai gan nav tā, ka tur nebūtu nekā atmiņā paturama.

Un tas bija jocīgi, jo viņa tiešām bija vēlējusies nomirt, bet tagad tiešām gribēja dzīvot. Tik vienkārši. Jānudien, neko daudz vairāk nevarētu vēlēties. Viņai bija liels dārzs, ko aprūpēt, tik daudz kaķu, ka darba pilnas rokas, un viņa bija piedzīvojusi orgasmu.

Advertisements

Posted on 12.03.2012, in Latviski and tagged , , , . Bookmark the permalink. 4 komentāri.

  1. Šo konkrēto grāmatu gan neesmu lasījusi, bet par Brices tulkojumiem vienmēr esmu bijusi sajūsmā un bez īpašas šaubīšanās pērku visu, ko viņa tulko.
    Par tām dīvainajām vārdu kārtībām un nesaprotajamajiem izteicieniem- man vienmēr ir šķitis, ka Brice cenšās tekstu uz latviešu valodu pārnesttā, lai būtu maksim\ali tuvu oriģinālam, tomēr nepadarot to par mehānisku tulkojumu, bet tulkojot radoši. Iespējams taču, ka šie dīvainie izteicieni bija jau oriģinālā? Un ar to nosaukumu latviskošanu ar ir kā ir- ir tāda kategorija, kas latviski neizklausās ne pēc slapja suņa….

    Like

    • Nē, tas nebija nekas tāds, ko varētu uztvert kā māksliniecisku paņēmienu vai dialektismu. Drīzāk izskatījās pēc teksta, kas uzrakstīts vēlu vakarā un no rīta nav pārlasīts. Es nebiju vienīgā, kas to pamanīja. Nosaukumu atveidošanā vienkārši pietrūka konsekvences.
      Kāda cita tulkotāja darbā tas varbūt nebūtu tik uzkrītoši, bet no Brices taču tiek gaidīts gandrīz ideāls teksts, un šoreiz viņai tas nav izdevies.

      Like

  2. Vispār no Atkinsones latviskotajām grāmatām es sev mājās paturētu “Neredzamo stundu muzeju”, savukārt Broudija detektīvus izlasītu un laistu tālāk. “Lietu vēsturē” mani tā īsti neaizrāva arī pats detektīvsižets, liekas, ka nākamais “Kur ir, tur rodas” bija labāks.

    Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: