Laimes monitorings

Laura Dreiže “Laimes monitorings“. Il. Arnis Kilbloks. Rīga: Zvaigzne ABC, 2011. 480 lpp.

    Šaubījos, vai “Laimes monitoringu” spēšu izlasīt līdz galam. Pusaudžu grāmata, ko sarakstījusi ļoti jauna autore… es noteikti neesmu tās mērķauditorija. Taču grāmatu izlasīju pāris vakaros. Dreižei ir sanācis viegli uztverams un raiti lasāms piedzīvojumu romāns, kas labi der pavasara vai kā cita nogurdinātam cilvēkam. Grāmatas pamatā ir darbība, visu laiku kaut kas notiek, kaut kas ir gaidāms un garlaicīgi nekļūst. Sižeta pavērsieni nav īpaši oriģināli, kā jau mūsdienās, kad gandrīz visu kāds jau ir uzrakstījis, taču tie nav arī vienīgie iespējamie, tā ka intriga saglabājas, un personāžu rīcība atbilst viņu tēliem. Bērnībā man grāmata droši vien būtu patikusi.
    22. gs. sākumā, kā rakstīts uz pēdējā vāka, “nežēlīga politiskā režīma pārvaldītā pilsētā nelegāli mitinās dumpīgi jaunieši”. Divas grupiņas, kas sevi dēvē par ģimenēm, sacenšas, mēģinot panākt noslēpumainu autobusiņu, kuram parādoties, cilvēki sāk justies laimīgāki. Pēc kāda neveiksmīga brauciena Eiverija pāriet no sava brāļa vadītās komandas pie sāncenšiem. Viņi dzenas pakaļ busiņam, slēpjas no kārtības sargiem jeb tīrītājiem, ielaužas kibertelpā un skaidro attiecības.
    Grāmatas fragments lasāms šeit (.pdf).
    Re, viss it kā būtu. Taču, tiklīdz pajautā: “Kāpēc?”, — grāmata izirst. Vispirms es aizķēros aiz salīdzinājumiem, ar ko Dreiže neskopojas. Patāla nākotne, kad kibertelpu, kurā nokļūst ar smadzeņu implantu palīdzību, gandrīz nevar atšķirt no īstenības, un pēkšņi kaut kas atkārtojas kā ieķērusies kinofilma. Tas gan bija vēstītāja, nevis kāda varoņa tekstā, bet tomēr… Vai viņi zinātu, kas ir filmas lenta? Izklausās pēc anahronisma. Tāpat Eiverija ik pa laikam piesauc dievvārdus, Tēvreizi un nobraukšanu ellē ar visu dziesmu grāmatu. Ņemot vērā, ka nekādu citu ziņu par reliģijas pastāvēšanu grāmatā nav, tas šķiet neiederīgi.
    Vai viņi pazīst sveces (izslējās taisns kā svece)? Ej nu sazini. Kā vispār viņi sev sagādā apgaismojumu, mītot graustu rajonā, kur elektroapgādei noteikti nebūtu jābūt? Un ūdeni? Ko viņi dara, kad neizklaidējas, drāžoties pakaļ busiņam, no kā viņi pārtiek?
    Un kur ir pārējie cilvēki? Abas grupiņas šķietami dzīvo pilnīgā izolācijā, kurā ielaužas tikai ogļu un citu preču tirgonis un tīrītāji. Ne pilsētnieki, ne pārējie nomales iedzīvotāji “Laimes monitoringā” gandrīz nemaz neparādās. Autore un pēdējā vāka teksta sacerētājs apgalvo, ka Libertijā valda netaisnība, bet par to liecina tikai izteikumi par izstāšanos no Cilvēktiesību konvencijas un Ziemassvētku aizliegšanu. Nu, protams, tīrītāji mēģina izķert nomales nelegāļus, taču man tas vairāk izskatās pēc mākslīgas darbavietu radīšanas. Nojaukt graustus būtu daudz lētāk un efektīvāk.
    Nākotnes pasaules nav, ir tikai kartona dekorācijas. Tās retās vietās, kur autore mēģina pievērsties filozofiskiem vai politiskiem jautājumiem, ir nepārliecinošas (sliktā zinātne pret labajām pasakām) un neiekļaujas pārējā tekstā. Šķiet, šī tēma viņai vēl ir par sarežģītu.
    Distopiskākais izgudrojums man šķita laimes autobuss. Tāds noteikti patiktu ikvienam politiķim: nekas nav jāmaina, nekas nav jāuzlabo, aizsūti busiņu uz vietu, kur rūgst nemieri, un miers.
    Vispār es labāk dzīvotu pilsētā, nevis pie tā sauktajiem dumpiniekiem, un ne gluži tāpēc, ka beidzot būtu kļuvusi prātīga. Pastāvošās iekārtas pretinieki ir apvienojušies patriarhālās, hierarhiskās grupās ar gaužām konservatīvu morāli. Kapteinis nosaka visu, un kapteini tev būs mīlēt un klausīt. (Trauku mazgāšana, protams, ir sievietes darbs. Ak, ja Grimmu un Heinleina vietā būtu saglabājušās, teiksim, dažas Kārteres un Le Gvinas grāmatas…) Pilngadīgu, bet neprecētu pāru (un kas gan viņus salaulā?) maigošanos mierīgi var pārtraukt un pēcāk publiski apspriest, un alkohols ir ļaunums. Ja nebūtu hakerisma un zādzību, “Laimes monitoringu” varētu pat iekļaut skolēnu lasāmgrāmatās.

    Tālāk es atklāšu dažus būtiskus sižeta pavērsienus.
    Galvenajai varonei Eiverijai ir astoņpadsmit, taču viņa bieži vien vairāk atgādina četrpadsmitgadīgu meiteni. Viņa jau gandrīz pusgadu draudzējas ar Džeju un joprojām domā šādi:

.. Džeja tuvums meiteni darīja ļoti nemierīgu. Vietas, kur abu augumi saskārās, — un tādu, viņasprāt, bija pārāk daudz — dega kā ugunīs un šķita neparasti jutīgas. Tas noteikti nebija normāli, varbūt kiberceļojuma blakusefekts…

    Tāpat viņa uzvedas nevis kā cilvēks, kas krietnu laiku dzīvojis bīstamos apstākļos, bet gan kā nodrošinātā ģimenē augusi, vienmēr aprūpēta meitene, kas nejūt briesmas.

Kaut gan Eiverija neloloja nekādas cerības, ka pirmā diena jaunajā miteklī sāksies tikpat ierasti kā mājās, un domājās esam gatava uz jebko, viņai nekad neienāktu prātā, ka gultā nepamodīsies viena.

    Dodoties pie nepazīstamiem puišiem, tā kā vajadzētu apsvērt iespēju, ka ar gulēšanu varētu rasties sarežģījumi. Šī neapdomība apdraud tikai pašu meiteni, bet citreiz viņa bīstamā situācijā nostāda arī savus biedrus. Protams, sižetam tas nāk tikai par labu, bet beigās viss izvēršas kā tipiskā fantāzijas grāmatā, kur varonis ieņem savu vietu tronī. Tam nu viņa nekādi nav piemērota. Un šķiet, ka nekas īpaši arī nemainās. Sliktās korporatīvās diktatūras vietā stājas labā. Viss.

    Pusaudžiem grāmata noteikti patiks, un kā izklaidējoša lasāmviela tā der arī pieaugušajiem.

Posted on 18.03.2012, in Latviski and tagged , , , , . Bookmark the permalink. 17 komentāri.

  1. Skaidra štelle, diez vai šo grāmatu lasīšu. Jāatzīmē, ka vilcienā lasītāju vidū šīs autores darbi ir iecienīti, kādus pāris cilvēkus esmu manījis lasām.

    Like

  2. Pasaules būvēšana tiešām ir visai sarežģīta lieta, tur jāņem vērā daudzas sfēras. Ekonomika, bioloģija, psiholoģija utml. Lai pasaule būtu ticama. Un arī visticamākajai pasaulei vienmēr varēs piesieties. Visu jau tie nabaga autori nevar iedomāties. Bet labas dekorācijas vienmēr nāk par labu. Cik noprotu, šī rakstniece jau darbus raksta diezgan ašā tempā.

    Like

    • Jā, katru gadu pa grāmatai. Un no divdesmitgadīga cilvēka pamatīgu politikas, socioloģijas un ekonomikas izpratni gaidīt neklājas, bet tāpēc vien caurumi nekļūst mazāk redzami.

      Like

  3. Es Dreižes darbus baidos lasīt. Ja nu man dikti nepatiks, uzrakstīšu vēl arī kaut ko sliktu. Neizskatās, ka man Monitorings varētu patikt, pārāk es cienu tos autorus, kuri savām fantāzijas pasaulēm var sīkas kartes uzzīmēt un atbildēt pat par to, kas romānā nav pieminēts. Bet tas ir baigais darbs. Kāpēc jauniešiem nepieliek kādu piekasīgu mentori-redaktori? Arī baigais darbs.

    Like

    • Es nolēmu: ja nevarēšu pateikt neko labu, tad turēšu muti.🙂
      Tev noteikti būtu par pusaudzīgu. Man vajadzēja atslēgt smadzenes, īsti gan nesanāca, bet solis bija sperts pareizajā virzienā. Kā piedzīvojumu grāmata bez antiutopiskām nosliecēm tā noteikti būtu labāka.

      Like

  4. Trakākais ir tas, ka šis ir Dreižes labākais darbs – pārējie ir grūti paciešami, īpaši jau “Nepabeigtais skūpsts” un “Naktstauriņš”. Par to salīdzinājumu daudzumu es piekrītu – patiešam kaitinoši daudz dažādu salīdzinājumu un neveiklu joku ir lielākajā daļā viņas darbu.
    Dreižei tiešām derētu “piekabināt” krietni vien prasīgāku un pedantiskāku redaktoru. Zvaigznes vietā es “Naktstauriņu” neizdotu, bet jā – “Laimes monitoringam” nav ne vainas, bet zinu, ka Dreižes darbus vairs nelasīšu, jo man visa apetīte uz viņas daiļradi ir nosista.😦

    Like

    • Nu, gan jau Dreiže progresēs. Nevar no pirmajām grāmatām gaidīt meistarību. Izlaid pāris nākamās un tad mēģini atkal! Forši taču, ka jauniešiem ir pašiem sava rakstniece, ko lasīt un no kuras iedvesmoties.

      Like

      • Es arī tā domāju – ir jau viņai talants, bet pirmās 4 grāmatas vēl nav mani pārliecinājušas par visiem 100 punktiem, pat ne 90…

        Bet ir jau pasaules literatūrā pieredzētas satriecoši spilgtas debijas… Tikai to līmeni pēc tam ir grūti noturēt – piemēram S. Aherna pēc “P. S. Es Tevi mīlu” piedzīvoja strauju kritienu, izdodot “Dāvanu”.
        Bet H. Hoseinī šādu līmeni spēj noturēt arī pēc debijas.
        Vai arī B. Ī. Eliss pēc “Zemāk par nulli” ir tikai un vienīgi audzis un katrs nākamais darbs pārspēj iepriekšējo.🙂

        Like

        • Es būtu piesaukusi Susannas Klārkas debiju ar “Džonatanu Streindžu un misteru Norelu”, bet to viņa rakstīja desmit gadus…

          Like

          • Jā, bet tikai tagad iedomājoties – 10 gadus rakstīt vienu darbu… WOW!!! Un ko autore būtu darījusi, ja grāmatu izdevniecība atteiktos izdot?! Man būtu bail veltīt darbam veselu desmitgadi – beigās lolo savu darbu un izdevniecībā pasaka, ka ir jau labi, bet, ka tāda literatūra nevar piesaistīt pietiekami daudz lasītāju vai tamlīdzīgi. Eh, te jau rakstniekiem šausmu stāsts var sanākt – 10 gadus strādā un tevi atraida. Bezmaz vai jāiet kārties! (Tikai jokoju!)

            Like

            • Man šķiet, Džoanna Rasa teica, ka labi rakstīt var sākt pēc 10 gadiem vai milzum daudz lappušu uzrakstīšanas, cik nu tur, desmit gadus cītīgi rakstot, sanāk. Lielā mērā tā varētu būt taisnība.
              Par pārāk mazu auditoriju: tāpēc gan rakstniekiem, gan lasītājiem ir svarīgi, lai būtu daudz dažādu izdevniecību.

              Like

            • Zinu, ka liela daļa rakstnieku pieturas pie mērķa uzrakstīt katru dienu 2 000 vārdus, pat ja pieņemam, ka rakstītājs bijis slinks un rakstījis 1 000 vārdus dienā, tad jau sanāk, ka 10 gadu laikā var uzrakstīt apmēram 3 650 000 vārdus. (Es personīgi sāku nopietni rakstīt no kāda 15 gadu vecuma, tad jau sanāk, ka man līdz debijai literatūrā vajadzētu būt atlikuši tikai kādi 3 gadi.)

              Īstenībā autorei taisnība vien ir, jo vajag veltīt laiku paškritisma un rakstīšanas spēju izkopšanai un tikai tad vajadzētu savus darbus sūtīt izdevniecībām.

              Like

  5. Pats mazliet rakstu, nezinu gan cik vardus es esmu kopa uzrakstijis, bet gan jau paris simti tukstosu bus. Tomer nezinu vai tas ir baigais kvalitates raditajs, jo var ari visadi rakstit. Var uzrakstit un tad 4 reizes iet cauri tekstam, pielabojot teikumus, palasot pie sevis un dzirdot kaa izklausas, vai nav kadu logikas kludu, bet var ari uzbliez darbu un saukt to par sedevru un sniegt izdevnieciba un pet tam laadet visus, ka neatzist geeniju. Tagad censos vienu gramatu izdot, tapat driz butu japaradas manam isajam stastam kopeja krajuma. So gramatu neesmu lasijis, tapec ipasi daudz ko pateikt nevaresu, bet… vai tiesam nav pa daudz piekasisanas pie sikumiem. Par to – taisns ka svece- vai – iekerusos kinolentu -. Galu galaa teiceejs nav stasta varonis un, ja fantazijas pasaule sis visiem zinamas ainas aizstasim ar kadu – izslejas taisns kaa iznicinatajrobots- vai – iekeras kaut kada virtualaa aina- , tad ka tas ietekmes teksta uztveri? Pats rakstu saja zanra un man rodas ta pati problema- ir bail atsvesinaat lasitaju no teksta, sakot bliez ar savas raditas pasaules realijam un divainiem izteicieniem. Laiku pa laikam var kadu ielikt, kadu svesu mervienibu vai interesantu izteicienu, kam ir kads sakars ar radito pasauli, to izskaidrojot. bet ja ta bliezt visas gramatas garumaa, tad vai lasitajam maz vajadzes tadu hard sci-fi…. Gan jau, ka kadam vajadzes, bet gandriz visi rakstnieki, seviski jaunie, grib, lai vinu gramatas lasa masas, nevis tris pagrabaa sedoshi giiki, kas fanos par unikalo valodu gramata.

    Like

    • Nē, es te neesmu pārāk piekasīga, gluži pretēji, esmu maiga kā zoslēns.😀 Šitentās “taisnās kā sveces” es citā kontekstā pat varētu nosaukt par latviešu parunu izmantošanu, lai gan jebkurš piekasīgs cilvēks tās nosauktu par nodrāztām klišejām, kas tekstā nekādi nerada vizualitāti, tikai traucē iecerētajai noskaņai.
      Visu to, ko es te pieminēju, un vēl citas vietas būtu bijis jāpamana redaktoram, nežēlīgi jāsvītro un jāliek autorei tās pārrakstīt. Nevajag par varītēm izdomāt neoloģismus, ko Dreiže, starp citu, vienā vietā pilnīgi lieki izdara, bet vajag radīt viengabalainu pasaules ainu, kur aiz nākotnes dekorācijām nespīdētu pāris gadsmitu vecas reālijas un domāšana. Šajā gadījumā fantastika stāstā neko svarīgu neienes, tā ir tikai diezgan nemākulīgi uzsviesta pa virsu stāstam par bārenīti, kas dabū princi un troni.
      Kas attiecas uz vārdu tūkstošiem, tie, protams, paši par sevi kvalitāti negarantē, jo īpaši, ja cilvēks uzrakstīto pārlasa viens pats vai to parāda tikai mammai, tētim vai draudzenei, kam viss patīk. Ne velti ir izdomātijauno autoru konsultanti un radošās grupas, kas var norādīt uz visām vietām, kuras nav ticamas, ir samākslotas, neatbilst iepriekš rakstītajam, atkārtojas, nav gramatiski pareizas, tā neviens nesaka, tā neviens nedara utt.

      Like

  1. Atpakaļ ziņojums: 75 dienas « Lasītājas piezīmes

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: