Stjuartes, piloti un pārējie

Imogen Edwards-Jones & Anonymous “Air Babylon“. Il.: Stephen Mulcahey. London: Corgi Books, 2006 (2005). 411 pp.

    Šī ir atvaļinājumā vai lidmašīnā lasāma grāmata, tikai jāņem vērā, ka tā radīs spēcīgu vēlmi tikt no ļotenes laukā un nekad vairs tur neatgriezties. Ēstgriba arī sabojāsies.
    Angļu žurnāliste Edvardsa-Džounsa ir sarakstījusi kaudzi grāmatiņu. Zināmākās ir no Bābeles sērijas, kurā viņa atklāj dažādu glamūrīgu industriju iekšpusi. Pirmā, “Viesnīca “Babylon”, ir izdota arī latviski, un to ir lasījis un aprakstījis Signis. “Air Babylon” ir otrā, pēc tam autore ir pētījusi arī modes, popmūzikas, tūrisma, kāzu rīkošanas un slimnīcu darbaļaužu sūro dzīvi.
    Anonīmais grāmatas līdzautors, kura balsī runā visi iztaujātie lidsabiedrību darbinieki, sāk savu maiņu piecos no rīta un visu diennakti pavada lidostā un vēlāk lidmašīnā. Šai laikā ietilpst milzum daudz kafijas un cigarešu, mazliet mazāk alkohola, lidmašīnā izbēgusi žņaudzējčūska, deportējams terorists, trīs līķi un viens pašnāvnieks, kas nomirs pēc dienām trim (ja gribat mirt ilgstoši un sāpīgi, iedzeriet paracetamolu), daudz dažāda seksa un narkotiku, puišu popgrupa (kas palielina seksa, narkotiku un alkohola daudzumu)… nemaz nerunājot par darbiniekiem, kas kavē, zog vai ir briesmīgi paģiraini, pasažieriem, kas dara to pašu, lamājas un dod kukuļus, lidmašīnām, kas paceļas gaisā bez dažām būtiski svarīgām detaļām, pazudušu bagāžu…
    Grāmata ir ne tikai izklaidējoša, bet arī izglītojoša. Tajā var uzzināt, ka vislabākie auto un spēcīgākā arodbiedrība ir bagāžas krāvējiem, ko lidmašīnā iesākt ar līķi (ir varianti, bet gandrīz visi diezgan skarbi), cik maksā stjuartēm (maz) un kā viņas piepelnās papildus, cik maksā veikalu īre lidostā (daudz), kā pārvadāt narkotikas un kur lidmašīnā vislabāk mīlēties, un to, ka labākie pircēji beznodokļu veikalos vairs neesot amerikāņi, bet gan itāļi un spāņi. Tiesa, tas bija pirms krīzes, nu jau viss būs mainījies, lai gan arābi pirms Dubajas reisa noteikti joprojām pērk dārgo viskiju.
    Tualetes jociņu bija pārāk daudz, turklāt liela daļa bija saistīti ar ēdienu. Ko tik visu nevar izdarīt pasažierim, kas nokaitinājis reģistratūras darbinieku! Apsēdināšana draņķīgā vietā blakus brēcošam sīcim vai neparasti lielam cilvēkam vēl ir sīkums. Tējas maisiņa iemērkšana tualetes podā, caurejas līdzekļa piebēršana kafijai vai iespļaušana tajā, pirdiens tieši sejā jau ir daudz sliktāk. Protams, pasažieri arī ir labie. Ieejot lidostā, pat visnormālākie, prātīgākie cilvēki pazaudējot smadzenes un sākot uzvesties kā ekskursijā aizvesti bērni, kuri citiem jāpieskata. (Bet lielās lidostas tiešām ir mulsinošas.)
    Tā ka, bērni, dzīvosim draudzīgi un cilvēkus, kuru rokās atrodas mūsu dzīvība vai vismaz gremošanas sistēma, nekaitināsim. Domājat, ka viņiem viegli dzīvot/dzīrot kā augstākajās aprindās, saņemot apkopējas algu?