Saule Biafras karogā

Chimamanda Ngozi Adichie “Half of a Yellow Sun“. Cover photograph by Jeni Thompson, model: Vania Leles. London: Harper Perennial, 2007 (2006). 437 + 16 pp.

    Pirmā grāmata, ko izlasīju par godu 2012. gada izaicinājumam, manos plauktos bija nostāvējusi apmēram četrarpus gadus. Pirms tam pāris reižu biju mēģinājusi to lasīt, bet netiku tālāk par pirmajām lappusēm, kurās Ugvu, puika no nabadzīgas laucinieku ģimenes, tantes pavadībā dodas strādāt par mājkalpotāju pie universitātes pasniedzēja, kurš ir mazliet ķerts, jo pārāk daudz laika pavadījis aizjūrā, lasot grāmatas svešās valodās, kabinetā sarunājas pats ar sevi, viņam ir pārāk daudz matu, bet citādi viņš ir labs cilvēks, un pie viņa Ugvu varēs labi paēst. Viņš pat katru dienu dabūšot gaļu. Tam Ugvu netic.
    Grāmatas sākums lasāms šeit.
    Ugvu, viņa saimnieks Odenigbo, neizdevies angļu žurnālists Ričards un bagāta uzņēmēja meitas, Londonā lielisku izglītību ieguvušās un gudrās dvīnes Olanna un Kainene, arī ir romāna galvenie varoņi. Sešdesmito gadu sākumā Odenigbo un viņa mīļotās Olannas mājās pulcējas universitātes pasniedzēji, ēd (ēdienam grāmatā ir liela nozīme), dzer, diskutē par politiku un skaita dzejoļus. Ugvu lieliski iejūtas jaunajā dzīvē, viņš gatavo, uzkopj, mācās un ir mazliet greizsirdīgs uz Olannu, kas ierodas un viņam atņem saimnieku. Ričards, kas mēģina uzrakstīt grāmatu par Nigēriju, iemīlas ne tikai igbo (jeb ibo) antīkajā podniecībā, kas viņu uz šejieni atvilinājusi, bet arī Kainenē. Viņš grib kļūt par savējo, jo vietējā angļu sabiedrība viņam jau ir līdz kaklam.
    Adiči nesteidzīgi (grāmata ir bieza, burti — mazi) stāsta par Nigērijas vidējā un augstākā slāņa dzīvi, par iemīlēšanos, mīlēšanos un nemīlēšanu, par māsu un intelektuāļu, un vecāku un bērnu attiecībām, par vēlmi iederēties un neticību sev. Romānā ir daudz sīku detaļu, kas tēloto ainu padara viegli saskatāmu, un tajā netrūkst arī humora un labsirdīgas ironijas. Un tad darbība pārlec uz sešdesmito gadu beigām.
    Uz pilsoņu karu. Divarpus gadus, no 1967. g. 30. maija līdz 1970. g. 15. janvārim, pastāvēja Biafras Republika, un gandrīz visu šo laiku tā karoja ar Nigēriju. Dienvidi pret ziemeļiem. Kristieši pret musulmaņiem. Kaimiņi pret kaimiņiem.
    Nigērijas robežas savulaik nosprauda angļu kolonizatori, neliekoties ne zinis par to, kā jūtas vienā valstī apvienotās gandrīz 300 tautības. Biafras karu, kurā gāja bojā abi autores vectēvi un vēl 1—3 miljoni cilvēku, protams, neizraisīja tikai nacionālās nesaskaņas, taču sauklis par vienotu Nigēriju kalpoja par attaisnojumu nepareizās tautības civiliedzīvotāju iznīdēšanai un nomērdēšanai. Starp citu, PSRS, tāpat kā Lielbritānija, nostājās Nigērijas pusē un apgādāja to ar ieročiem un kara lidmašīnām.
    Tas, cik viegli ir sanaidot cilvēkus, man šķita īpaši neomulīgi un pārāk pazīstami. Pietiek atrast dažas atšķirības, lai izdotos iestāstīt, ka tie, kas runā citā valodā vai tic citam dievam, ir zemāki radījumi, ka viņu padzīšana, pazemošana vai iznīcināšana ir svēts pienākums. Un cilvēki notic, un līdzšinējie labie kaimiņi un paziņas nevis draudzīgi sveicina, bet dedzina un nokauj…
    Karadarbības ainu grāmatā nav daudz. Adiči raksta nevis par vīriešu un vadoņu, bet gan par sieviešu un bērnu karu. Olanna ir turīga un ar ietekmīgiem draugiem, tāpēc var atļauties vairāk nekā daudzi citi, taču arī viņai nākas arvien biežāk ciest izsalkumu, uztraukties par to, kā pabarot meitu, noskatīties, kā no bada uzpūšas citu bērnu vēderi un viņi nomirst, vairs nespēdami noķert ķirzakas, kas iemanījušās veikli aizbēgt. Reizēm izdodas iegūt mazliet pārtikas, kas atsūtīta kā humānā palīdzība, taču tā tik ļoti atšķiras no igbo ierastā uztura, ka šķiet gandrīz neēdama. Nigērijas blokādei turpinoties, izdzīvot kļūst aizvien grūtāk, bet Olannai aizvien lielākā mērā jāuzņemas atbildība par ģimeni, kas kļūst aizvien trauslāka, zūd saskaņa ar Odenigbo. Labi, ka blakus ir Ugvu, ideālais palīgs.
    Kara gadi grāmatā mijas ar pirmskara periodu, kas ļauj atvilkt elpu un vienlaikus rada mazu intrigu, jo zināms, ka nākotnē notiks kaut kas svarīgs, kas atstās lielu ietekmi uz Olannas un Odenigbo dzīvi, bet nav zināms, kas tas būs. Šī neziņa ir patīkamāka par bažām par grāmatas varoņiem, kad skaidri zini, ka pat vislabākajā gadījumā kāds nepaliks dzīvs.

    Adiči ir uzrakstījusi igbo stāstu par genocīdu, ciešanām un nāvi, par karu un mīlestību, lai tas netiktu aizmirsts. Pārsteidzoši, ka grāmata tika izdota, kad viņai bija tikai 27 vai 28 gadi. (Jaunās un skaistās meitenes seja uz otrā vāka mani pamudināja turpmāk uzmeklēt grāmatu autoru fotogrāfijas, lai redzētu, kas slēpjas aiz teksta.) Autores otrais romāns (domāju, ka jāizlasa arī pirmais) izskatās pēc nobriedušas rakstnieces darba. Grūti noticēt, ka viņa pati nav pieredzējusi aprakstīto laiku. Par smago tēmu viņa ir spējusi runāt nežēlojoties. Grāmatas varoņi ne tikai cieš, sēro un pazaudē cits citu, viņi spēj izturēt, piedot pāridarījumus un atbalstīt citus. Lai kas arī nenotiktu, māsas ir un paliek māsas.
    “Agha ajoka.” Ar šiem vārdiem savus stāstus esot beidzis Adiči tēvs. “Karš ir ļoti nejauks.”

Posted on 24.03.2012, in Angliski and tagged , , , , , , , . Bookmark the permalink. 2 komentāri.

  1. Es jau gaidīju, kad tu par šo grāmatu uzrakstīsi, tā ir pieminēta millions.com listē un esmu par to lasījusi labas atsauksmes. Kā lasāms, tev arī paticis. Tas laikam kaut ko nozīmē, ja nav iespējams pēc kara beigām pateikt precīzu upuru skaitu – 2 miljoni šurp vai turp statistikā norāda uz traģisku vienaldzību pret iedzīvotājiem.
    Adiči izklausās kā ļoti iedvesmojoša personība, daudz labu atklāsmju viņas teiktajā.

    Like

    • Ja es rakstītu tūlīt pēc izlasīšanas, droši vien vairāk pievērstos arī citām tēmām, jo tur patiesi ir daudz visa kā. Grāmatas sākums nemaz nav smags. Tomēr atmiņā vislabāk palicis, piemēram, kā jauniesauktie, vēl galīgi bērni, apmācībās soļo ar koka šautenēm — jo citu nav. Visi ir domājuši, ka sacelšanās vadonim ir slepeni ieroču krājumi, bet nekā. Viņi izdomā visādus viltīgus paņēmienus, kā ar saviem koka zobentiņiem iet pret tankiem un lidmašīnām, tomēr tas ir briesmīgi.
      Un kurš gan var saskaitīt visus badā nomirušos bērnus un vecīšus? Un ej nu sazini, varbūt viņi būtu nomiruši arī tāpat, ja nebūtu blokādes.

      Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: