Šonedēļ internetā. 16. Grāmatu nāve

    Šonedēļ internetā, protams, ir daiļslidošana, tāpēc es tā ātri ātri pieminēšu to, ko negribu ilgāk marinēt melnrakstos.
    Dainis latviešu autorus nosauca par mīkstmiešiem:

    Man vienmēr bijusi sajūta, ka latviešu literatūrā bijuši tukši laukumi, kuri aizpildīti pavirši vai arī palikuši pavisam balti. Es pat teiktu, ka latviešu autori baidās no uzdrīkstēšanās, – mums nav neviena meistara šausmu žanrā, mums nav autoru kas izceltos ar bezkaunību, mums nav arī sava Breta Īstona Elisa, kas nekautrētos lietot tādus vārdus prozā, no kuriem tantiņām vīstu ausis un degtu acis… Kāpēc Latvijā rakstnieki izvairās no uzdrīkstēšanās, un kāpēc izdevēji baidās no šādu darbu izdošanas?

    Mani ir piemeklējusi slikta karma, un komentārus ierij melnais caurums, tāpēc pat nevarēju apvaicāties, vai Dainis ir lasījis, teiksim, Bereli, Einfeldu, Venteru, Bergmaņa prozu vai Ievu Melgalvi, no kuras tantiņām svila ausis, vai kaut vai to pašu Kolbergu, kurš jau sen ir aprakstījis izvarošanu, slepkavības, pagrimumu utt.
    Komentāros pie Daiņa raksta kārtējo reizi ieskanējās pēdējā laikā jo īpaši bieži dzirdētais motīvs “Latvijā rakstniekam būt ir altruistisks varoņdarbs, jo ar to iztikai nopelnīt nav iespējams”, jā, bet citur gan, tur visi pelna daudz naudas. Te nu gribu citēt rakstnieka Korija Doktorova (Cory Doctorow) rakstu par autortiesību nāvi:

    Even though I earn a living from my copyrights today, I always knew that would be insane to count on this, and today I know that I am as lucky as a lotto winner. I have met so many talented writers who haven’t gotten any breaks, and some of them have given up, but many of them continue to produce. They’re not writing because they rationally believe that they will someday replace their day-jobs’ salaries with royalties, advances and commissions – they write because they must.
    As a result, the supply-side of the copyright industries always has a glut in excess of demand. There has never been, and will never be, an industrial regulation that will supply a living wage to a sizable fraction of those who dream of quitting their day jobs and pursuing the arts. We might attain this through a system of grants, or through the technological attainment of some kind of post-scarcity society, but there just aren’t enough people who want to pay money for enough industrial entertainment product to pay the way of everyone who nurses the dream.

    Par pašizdotām grāmatām raksta Los Angeles Review of Books:

    Still, most book editors and reviewers refuse to look at what may well be unvetted and amateurish work. There’s good reason: It seems everybody and their Boswell thinks they can write a book. Around ten years ago, a survey cited in the New York Times said that 81 percent of Americans thought they had a book in them. Current numbers suggest they did, and they self-published it.

    Par grāmatu nāvi runā vēl biežāk nekā par autortiesību galu. Artis Kritums raksta:

    Vai elektronisko grāmatu nestabilitāte un neuzticamība kļūs par drukāto grāmatu glābšanas riņķi? Baidos, ka nē. Drīzāk mēs klusi nolemsim, ka kultūras mantojuma saglabāšana nav svarīgākais šajā dzīvē, un to pat ir grūti apstrīdēt, ja grāmatas (ko neviens nelasa) pretnostata daudz ātrākām un saprotamākām baudām. Un, pat ja augstākie spēki vienosies, ka vienkāršo ļaužu spriedumam par dzīves vērtībām nevar ticēt, un nolems literatūru mumificēt, drukātās grāmatas visdrīzāk interesēs tikai šauru cilvēku loku un tās būs pieejamas tikai muzejos.

    Ursula Le Gvina domā citādi:

    Anyhow, the eschatologists’ judgment is that the book is going to die and go to heaven or hell, leaving us to the mercy of Hollywood and our computer screens.
    There certainly is something sick about the book industry, but it seems closely related to the sickness affecting every industry that, under pressure from a corporate owner, dumps product standards and long-range planning in favor of ‘predictable’ sales and short-term profits.
    As for books themselves, the changes in book technology are cataclysmic. Yet it seems to me that rather than dying, “the book” is growing — taking on a second form and shape, the ebook.

    Viņas rakstu noteikti ir vērts izlasīt pilnībā. Galu galā, zinātnieki apstiprina, ka daiļliteratūras lasīšana veicina smadzeņu darbību un emocionālo attīstību. Diemžēl no bērnu literatūras izzūdot daba un dzīvnieki, kas mazajiem lasītājiem par labu nenāk.
    Un vēl mazliet Doktorova:

    Neal Stephenson tells me that during the dot-com heyday, new hires at high-tech startups were handed a copy of Snow Crash and told, ‘‘Read that, it’s our business plan. You start Monday.’’ I think there’s a nice little contrafactual story idea lurking in there about someone who turns up the following Monday with a Babylonian mind-virus pre-coded and ready to seed over the Web.
    If you want to find out how a society feels about its technology, read its science fiction.

Advertisements

Posted on 01.04.2012, in Kas cits and tagged , , . Bookmark the permalink. 5 komentāri.

  1. Man pie Daiņa raksta negribējās darvu pilināt, bet arī šo to no latviešu literatūras atceros, kas nebūt nav pieklajīgs, bet tai pašā laikā rupjības nav pašmērķīgas. Bet nu… OK.
    Krituma rakstā man patika tie Dītera Bona minētie iemesli, kāpēc papīra grāmata tomēr saglabāsies. Datu nesēji tomēr ir mainījušies ļoti ātri – ja salīdzinoši nesen kādam kaut kas bija disketē, tagad to disketi var izmantot tikai kā paliktni. Otrs – ir tomēr daļa grāmatu, kurām papīra formāts nav aizstājams, piemēram, stāsti par Trollīti Muminu ar autores ilustrācijām utml.
    Gan jau arī latviešu rakstnieki neizmirs, cilvēku vēlme stastīt stāstu ir neznīdējama, lai arī mana pārliecība ir tāda, ka to vajag darīt tikai tiem, kas citādi dzīvot nespēj. Un tad arī iznāk vislabāk.

    Like

    • Elisa mums tiešām nav, bet Eliss ir pārliecinošs tieši tāpēc, ka viņš ir amerikānis. Viņa psiham Rīgā nav ko darīt, un otram Elisam kaut vai Ņujorkā — arī ne. Bet tas nu tā. Diskusija pie Daiņa izvērtās interesanta.
      Skaidrs, ka nepazudīs ne stāsti, ne stāstnieki, bet tikpat skaidrs, ka ik pa laikam vajag izstāstīt arī kādu šausmu stāstu par to, kā gals klāt. Preventīvā maģija. 🙂
      Man, starp citu, ir gan vēl daža laba diskete saglabājusies, gan ir iespēja tās nolasīt. Lietojusi gan jau kādus gadus neesmu, nezinu, vai saturs nav pazudis.

      Like

  2. Dainis Gžibovskis

    Tieši šobrīd lasu Elisa “Mēness Parku” – šaubos vai gribētu lasīt kādu tiešu viņa atdarinātāju, bet ko līdzīgu latviešu literatūrā, – kāpēc ne?!
    No tādiem, kam valoda tāda, ka nekas nav izpušķots ir lasīts daudz – G. Bojārs, A. Čaka dzeja (daudz un dikti), ļoti, ļoti patīk arī Kristīnes Ulbergas darbi. (Vairāk gan laikam ar tādu sulīgu valodu lasījis esmu maz latviešu darbus.) Tas īpatsvars šādai dzīvelīgai, reālai un skarbai literatūrai ir mazs – pārsvarā jau tiek izdoti pašmāju autoru darbi, kuri ir izteiktas lētas lubenes vai arī ar vēsturisku kontekstu, kas visbiežāk grāmatu padara garlaicīgu…
    Zinu, ka ir daudzi, kas smejas, kad saku, ka man patīk kā raksta Dace Rukšāne, – bet man patiešām ļoti patīk tas, ko viņa dara literatūrā un ar katru nākamo darbu literatūrā tas briedums un meistarība ir augstākā līmenī. (+ Prieks, ka viņa pameta darbu Lilit, lai kļūtu par pilnas slodzes rakstnieci.)

    Tā diskusija nu jau 75 komentāru garumā bija ne tikai par šo uzdrīkstēšanos, bet arī par to kā to visu ietekmē izdevēji. + Rakstnieku atalgojums, pašpublicēšanās iespējas, cenzūra utt. utt. utt. Katrā ziņā, – apspriesto tematu daudzums liels un plašs. Bet man ir prieks, ka Latvijā par literatūru runā un runā ar visu sirdi un dvēseli.

    +Nevajag arī baidīties mani apstrīdēt, jo man patīk, ja kādam ir savādāks viedoklis un arī man ir skaidrs, ka patiesība ir pretējiem viedokļiem kaut kur pa vidu.

    Like

    • Ja vienas izdevniecības piedāvājums pieviļ, varbūt vajag pameklēt citur. Piemēram, “Dienas Grāmata” izdod salīdzinoši daudz latviešu literatūras, kas nav ne lētas lubenes, ne vēsturiski vai biogrāfiski romāni.
      Iespējams, augstāk uzskaitītie autori Tev nebūtu sevišķi tuvi, taču viņos ir tā uzdrīkstēšanās, kuras Tev pietrūkstot.
      Slepkavības, izvarošanas, nepārtrauktu lamāšanos es gan nesauktu par īpašu reālismu. Manā apkaimē tā noteikti nav un, cerams, nekad nebūs ikdiena. Turklāt, lasot par izvarošanu, es zinu, ka varētu būt upura vietā. Bail pat iedomāties, ko jūt cilvēki, kas patiešām tikuši izvaroti. Tā nav tēma, ar ko vieglu roku paspilgtināt sižetu.
      Starp citu, Eliss “Mēness parkā” diezgan skeptiski izsakās par savu iepriekšējo daiļradi un aizraušanos ar šausmām, vai tad ne?

      Like

      • Dainis Gžibovskis

        Man vienmēr patikuši Atēnas un izdevniecības AGB izdotie darbi. (Bet viņi uz LV literatūru necentrējas.) “Dienas grāmata” izdotos darbus esmu lasījis, bet atzīšos, ka maz…

        Par tām bailēm, – reizēm der ieskatīties tām acīs, kaut vai tikai caur grāmatas lappusēm, lai spētu pret tām cīnīties.

        Laikam jau tieši tāpēc arī Elisa “Mēness parks” ir viņa labākais darbs, – vismaz manuprāt. Protams, tiek kritizēts arī Patrika Beitmena tēls no “Amerikāņu psiha” un citi darbi. Bet realitāti savīt kopā ar šausminošu iztēli, – lūk, tā ir māksla. No bibliotēkas “Mēness parku” ņemu tik bieži, ka laikam vajadzētu iegādāties pašam savu eksemplāru, – katrreiz lasot, atrodu ko jaunu.
        Viena no patiešām visu laiku labākajām grāmatām.

        Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: