Šonedēļ internetā. 17. Kreicbergs/Kroshils, sievietes…

Tad nu beidzot arī es palasīju Toma Kreicberga, pareizāk sakot, Tom Crosshill, stāstus. Tos, kas publicēti internetā. Pāris ir gluži jauni. Es sāku ar “Fragmentation, or Ten Thousand Goodbyes“.

Every day, Mom says goodbye to me for the last time.
I need to go to the office or meet Lisa at the airport or pop out for some milk. I’m lacing my shoes in the hallway when I hear the tap-tap-tap of her heels. I freeze for a moment, then rise to meet her.
Mom stands in the door, elegant in a simple dress. No matter the silvery hair. No matter how her skin, once a smooth dark brown, wrinkles over her bones. You’d never guess she has lived a century. She has no titanium knees, no vat-grown veins, no concession to modernity inside her.
If only her mind were as strong.

Pāris reižu man ir gadījies jau no viena stāsta secināt, ka tas ir mans autors. Šī nebija tā reize, taču stāsts man patika. Skaidra, izteiksmīga valoda, labi iederējās vairākas reizes izmantotie atkārtojumi. Īsajā stāstā autors ir pamanījies ietvert vairākus sarežģītus jautājumus (stāsts ir par mīlestību, atsacīšanos, sugas identitāti, brīvību utt.). Lai gan labi noprotams, kāda izvēle varoni sagaida noslēgumā, tas īpaši netraucēja. Jūtams, ka autoram ir ko teikt, un tas man šķiet ļoti svarīgi. Arī no pārējiem stāstiem radās iespaids, ka Kreicbergs raksta, lai pateiktu ko būtisku, turklāt vairākos darbos, piemēram, “To Fly a Pig in the Dorseny Sky“, parādās patīkama humora izjūta.

Oh what terror, to fly a pig in the Dorseny sky.
Fists clutching Bella’s ears, Palo chokes against the crosswind. Bella oinks, and he loosens his thighs around her flanks, but it’s hard. The ground recedes, a checkerboard of green and yellow around Dorseny Town. Five years since the war with the Heelings, and takeoff still gives him the shivers.

Nez, kā Josts ir iztulkojis pumpkinition?
Tikpat smieklīgi nopietns bija zombijgabals “The Zombie Of His Early Days“.

Every morning Bobby visits Chuck. He goes down to the basement and rattles Chuck’s cage with his cane. Chuck only snarls and spits, and grinds the rotten stubs of his teeth — gnish, gnash, gnish, gnash. He’s a real codger, Chuck is. Should have seen him back in the day, though. World ain’t got zombies like Chuck anymore.

Jaunākajā publikācijā “Bearslayer and the Black Knight” beidzot ir redzams autora latviskums, taču manuprāt Daugavas pārveidošana par Daugyvu utt. bija lieka tāpat kā vienkāršās kokvilnas drānas, un ne tikai tāpēc, ka angliski lasošie tikpat nepamanīs joku. Vispār man šķita, ka Pumpura sižeta izmantošana autoru ierobežo.

“I hate her, and I love her, as I do the Latts.” Bearslayer twisted and shrank as he spoke, bone crunching, skin crackling, until a man stood by the Knight’s side once again. “The Latts gave me to her, and She broke me. But She also remade me. And the Latts accepted me when I came home. When others called me demon, they made me their champion.”

Viņa, protams, ir lācene.
Vēl man ļoti patika īsais, skumīgais stāsts par pūķeni, kas sapņo par Parīzi “Express to Paris by Dragon First Class” (audio), bet ne tik ļoti Nebulai nominētais “Mama, We are Zhenya, Your Son“. Tajā cieš bērns un sunītis. Mazliet par daudz aizkustinoši.

Mama,
I think this is Zhenya, your son. I’m not sure.
Nothing is sure. I understand that now. Everything is, and is not. The dragon helped me understand. A wall is no wall if I’m everywhere.

Vēl internetā var lasīt “Sandra Plays for the Cast-Iron Man“, kur roboti ilgojas pēc mūzikas un kas latviski lasāms šeit, un “Waiting for Number Five“, kur mehāniska lelle cer uz mīlestību, un noklausīties “To Be Alone Again“, kur varoņa ķermenis nogalina labāko draugu, kamēr kāds ir nolaupījis viņa prātu.

Par spīti Lāčkāvim un Latvijas literatūras gada balvas nominācijai par labāko debiju, es Kroshilu sauktu par latviešu izcelsmes amerikāņu rakstnieku. Londonas meitene, kas šogad apņēmusies izlasīt pa grāmatai no katras valsts un aprakstīt izlasīto emuāros “A year of reading the world”, kā Latvijas literatūras pārstāvi sākumā gan bija izvēlējusies Dāvidu Bezmozgi. Tagad tur ir parādījušās arī Agate Nesaule un Inga Žolude, kas gan nez vai jau ir izdota angliski. Iemetot skatienu Latvijas literatūras centra datu bāzē, izskatās, ka viņai vēl varētu piedāvāt gandrīz tikai Sandras Kalnietes “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” (dzeja neder). Vai ir vērts?

“Clarkesworld Magazine” jaunākajā numurā publicētas arī vairāku rakstnieku pieredze t.s. pasaules radīšanā un Daniela Abrahama raksts par lasīšanu un recenziju rakstīšanu “Another Word: Reading as Performance”:

A really objective review of a book would be about a book as… well, as an object. “I find the use of a sans serif font problematic, and the thick bond of the paper gives the book a weight that exaggerates its true word count.” Or, you know. Whatever. Point is, it wouldn’t be useful.
I don’t want an objective review of a book. I want an idea of what kind of subjective experience I’m likely to have when I read it. I’m assuming that’s what most readers of reviews are looking for too. As an extra added bonus, it would be nice if the review added some insight or depth that would help me experience the story in a way that was even more compelling and involving than I would have managed on my own. But hey, no pressure.
In that light, the reason that two reviewers can come to the same text and come back totally dissimilar reports is pretty clear. They aren’t describing the same experience.

Turpat ir arī intervija ar astoņiem rakstniekiem un vienlaikus augstskolu pasniedzējiem, kur viņi runā par fantastikas vietu augstskolās, nicīgu attieksmi, tehnoloģiju un izglītības nākotni. Kā saka Džefrijs Fords:

Higher education teaches you how to answer questions; speculative fiction teaches you how to ask them. They don’t so much collide as pass through each other.

“The New York Times”, kā atsaucoties uz manu sieviešu mēnesi martu, publicēts raksts “The Second Shelf: On the Rules of Literary Fiction for Men and Women“.

As VIDA, a women’s literary organization, showed in February in its second annual statistical roundup, women get shockingly short shrift as reviewers and reviewees in most prestigious publications. Of all the authors reviewed in the publications it tracked, nearly three-fourths were men. No wonder that when we talk about today’s leading novelists — the ones who generate heat and conversation and are read by both men and women — we are talking mostly about men. [..]
It seems no coincidence that some of the most esteemed women writing today — Toni Morrison, Joyce Carol Oates, Margaret Atwood, Doris Lessing, Marilynne Robinson — came to prominence at an unusual moment in time when the women’s movement could be felt everywhere. Stories, long and short, and often about women’s lives, suddenly mattered to the cultural conversation. This period, the 1970s and to an extent the early ’80s, initially appeared to create an entirely different and permanent reality for female fiction writers. Men were actively interested in reading about the inner lives of women (or maybe some just pretended they were) and received moral kudos for doing so.

Latviešu prozaiķes, par laimi, nepavisam nav tik bēdīgā stāvoklī, taču man ir nelāgas aizdomas, ka, papētot tulkoto daiļliteratūru un tās recenzijas, autoru dzimumu sadalījums būtu diezgan neproporcionāls. “Latvju Tekstu” pavasara numurā, piemēram, no deviņām recenzētajām grāmatām sievietes ir sarakstījušas divas. Sadaļas “Jaunākās grāmatas” īsrecenzijās ir pieminētas sešas oriģinālliteratūras grāmatas, no kurām vienas autore ir sieviete un vēl viena ir abu dzimumu redaktoru sastādīts krājums, un divpadsmit tulkojumi (tiem pieskaitīju arī baltvācu autora darbu, kam tulkotājs nav norādīts). No tiem vienu ir sarakstījusi sieviete, jau minētā Tonija Morisone.

Posted on 08.04.2012, in Angliski, Kas cits and tagged , , , , , , , , , , , , , , , , . Bookmark the permalink. 8 komentāri.

  1. Es vispār arī neesmu pārliecināta, ka Kreicbergs ir nosaucams par latviešu rakstnieku. Vai literatūras piederību kādai tautībai nosaka rakstnieka tautība vai daiļdarba valoda? Nabokovs tomēr ir amerikāņu rakstnieks un Išiguro – angļu.
    Lielas izvēles, ko Londonas meitenei piedāvāt tiešām nav, pat tas, kas senāk ir tulkots, nav pieejams. Kalnietes grāmata ir laba, bet tā tomēr nav daiļliteratūra. Ir tāda grāmata Bear’s Ears : an anthology of Latvian Literature (2003), bet nekur nav atšifrēts, kas tur ir iekšā un pieejama jau arī vairs nav. Tas pats vecais stāsts – pat tiem cilvēkiem, kas grib lasīt tulkotu latviešu literatūru, nav ko piedāvāt.

    Like

    • Viņai nebija iebildumu arī pret memuāriem, žurnālistiku un pat dzejprozu, tikai dzeju un lugas negribēja. Vispār prieks skatīties, kā viņai atsaucas visvisādi cilvēki un sūta norādes uz savējo literatūru vai reizēm pat neizdotus tulkojumus.

      Like

  2. Bieži redzēts “X izcelsmes Y rakstnieks”. Tad sanāk, ka Kreicbergs ir latviešu izcelsmes amerikāņu rakstnieks. Tikai ir viens bet – man šķiet, viņš nav ASV nodzīvojis tik ilgi, lai varētu viņu skaitīt tur piederīgu.
    Londonas meitenes ideja ir grandioza. Es sev noteicu 80 valstis, bet neko ātri neiet uz priekšu tā saraksta pildīšana. Smelšos no viņas idejas par lasāmām grāmatām no mazāk zināmām vietām.

    Like

    • Runa nav par dzīvošanu, runa ir par tekstiem. Viņš raksta angļvalodīgās, nevis latviešu literatūras un sabiedrības kontekstā. Ja latviski grāmata ir forša, balva jādod Jostam, nevis Kreicbergam. (Es gan nezinu, kāpēc balerīna Isadora/Aisedora jādēvē par Īkstīti.)
      Londoniete tiešām ir traka.😉 Viņai sanāk izlasīt grāmatu vidēji divu dienu laikā, bez pauzēm. Man pārdegtu smadzenes no tā vien. Un kur nu vēl sameklēt lasāmo…

      Like

      • Mja, interesanti būs sekot tai Londonas meitenei, jo gada laikā izlasīt 196 grāmatas un vēl par tām uzrakstīt es varētu tikai tad, ja tas būtu mans darbs. Un pēc tam es ņemtu gada pauzi nelasīšanā🙂 Lai viņai veicas!

        Like

  3. Kreicbergs, manuprāt, raksta diezgan labi, ja neskaita to stāstus par saslēguma tēmu. Nav arī tā, ka pēc viņa stāstiem lektu pakaļ pāri grāvim.

    196 grāmatas tiešām ir izaicinājums. Lai ko tādu paveiktu būtu jāatsakās no datorspēlēm, televizora un galvenais ģimenes. No otras puses bija PSRS laikos tāda sērija Pasaules bērni, kur publicēja dažādu tautu rakstnieku īsstāstus. Nu pat vienu izvilku no grāmatu skapja, tur viena satur 20 dažādu tautu autorus. Bet tas jau vairk derētu kādam īsstāstu izaicinājumam.

    Like

    • “Pasaules bērni” man gaužām patika, vēl tagad skapī stāv. Visi tik nolasīti, ka būtu jāmet laukā higiēnisku apsvērumu dēļ vien. Bet tad būtu jāstaigā pa antikvariātiem un jāiepērk vietā jauni.
      196 grāmatām es laiku kā nebūt varētu atrast (Fārmvilā audzētu tikai arbūzus, un TV jau ir izmests), bet kā lai visu pagūst apdomāt?

      Like

  4. Thanks very much for mentioning A Year of Reading the World. It’s great to have lots of visits from Latvia. If anyone can suggest any more books for the list, I’d love to hear about them – particularly books that Latvians admire but that we in the UK don’t know about.

    Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: